Janīnas Opses sacīto pierakstījusi Diāna Odumiņa
Tieši pirms svētkiem saņēmu vēstuli no Valsts ieņēmumu dienesta. Pirmajā brīdī nodomāju, ka tas ir apsveikums. Taču, atverot sūtījumu, prieku nomainīja šoks. Izrādījās, ka esmu parādā valstij nesamaksāto ienākumu nodokli – 567,63 latus – par deviņiem hektāriem zemes, kuru janvārī pārdevu Beļavas pagastā. Piedevām vēl aprēķināti soda procenti – vairāk nekā 70 lati! Svētku dienas nodzīvoju drebēdama un pirmajā Valsts ieņēmuma dienesta darbdienā skrēju uz turieni. Kad darbiniecēm vaicāju, vai tiešām viņām nav manis, veca, trīcoša, vientuļa pensionāra, žēl, jo es taču nebiju zinoša! Atbilde bija, ka neko nevarot padarīt, jo visu nosaka likums. Ak, vai! Savulaik likums noteica cilvēkus izvest uz Sibīriju, likums pavēlēja mums stāties kolhozos. Varbūt tomēr šajā gadījumā kaut kas nav kārtībā ar likumu?
Prasīju, kur tad ir rēķins, teicu, ka neko nesaprotu! Piedāvāja maksājumu veikt pa daļām, bet es sapratu, ka negribu nākamajā gadā ieiet ar parādu. Nolēmu, labāk šķiršos no visiem saviem pēdējiem ietaupījumiem, kurus biju atstājusi, ja vajadzēs ārstēties slimnīcā. Tā nu tagad man nav nekādu uzkrājumu. Mana ikmēneša pensija šodien ir 140 latu. Tas arī viss.
Es tikai vienu nesaprotu. Kāpēc Valsts ieņēmumu dienesta darbinieces laikus mani neuzrunāja, kāpēc gaidīja, lai krājas soda procenti? Tas tomēr ir nežēlīgi. Kā tas atsauksies uz manu veselību? Kā man to visu pārdzīvot? Kā ticēt, ka Latvijā ir augšupeja? Kā saprast, uz kā rēķina tā tiek panākta?
Savā darba mūžā biju zinošs cilvēks, kad savulaik Beļavā strādāju par zootehniķi, biju atbildīgā par kadriem. 1997.gadā pelnītā atpūtā gāju ar 28 latu pensiju! Labi vēl, ka, likvidējoties kolhozam, tiku pie savas zemītes. Toreiz bija grūti laiki. Lauksaimniecības produkcijai nebija vērtības. Piens maksāja pusotru santīmu litrā, govs – 100 latus. Arī deviņi hektāri zemes, pie kuras es tiku, toreiz maksāja nedaudz vairāk par 1600 latiem. Šogad šo pašu zemi es pārdevu par aptuveni 5400 latiem. Nopirku dzīvokli Gulbenē, mēbeles. Būtu zinājusi, ka esmu valstij parādā, es tā neizvērstos. Vismaz mēbeles noteikti nepirktu.
Šajā sakarā manī ir radušās pārdomas. 15 gadus esmu kopusi zemi, kuru šogad pārdevu. Valsts man tur nav palīdzējusi pilnīgi neko, ja nu vienīgi putni, kuri no augšas kaut ko šai zemei uzkaisīja. Un tagad – tāda nežēlīga summa jāsamaksā nodokļos.
Pastāstīt savu bēdu stāstu citiem gribēju tāpēc, ka grūti ir vienai pašai vientulībā visu pārdzīvot. Gribēju arī, lai citi mācās no manas sūrās pieredzes. Es jau neesmu pirmā, kurai tā gadījies.
Visticamāk, aizmirsa samaksāt
Piezvanot uz Valsts ieņēmumu dienesta informatīvo tālruni 1898 un pastāstot par šo gadījumu, “Dzirkstelei” tika paskaidrots: “Ja zemes pārdevējs nebūtu Valsts ieņēmumu dienestam iesniedzis deklarāciju par kapitāla pieaugumu, dienests šo informāciju nemaz neuzzinātu. Taču, ja no zemes pārdošanas darījuma ir gūta peļņa, pārdevēja pienākums ir iesniegt Valsts ieņēmumu dienestā deklarāciju. Ja no darījuma pārdevējam būtu radušies zaudējumi, nekāds atskaites dokuments dienestam nebūtu jāiesniedz. Ja bijusi peļņa un ja nauda par pārdoto zemi tika saņemta janvārī, deklarācija bija jāiesniedz līdz 15.februārim. Taču šajā gadījumā nav izslēgts, ka tas ir noticis vēlāk, tāpēc arī Valsts ieņēmumu dienests brīdināt parādnieci sācis tikai tagad. Dienestā, pamatojoties uz deklarāciju, kuru iesniedzis zemes pārdevējs, tiek aprēķināts maksājamais iedzīvotāju ienākuma nodokļa apmērs. Tas vienkārši tāpat ne no kurienes nerodas, ir jābūt pamatam! Tad arī dienests pasaka termiņu, kādā šis nodoklis nomaksājams. Ja laikus samaksāts netiek, dienesta darbinieki vispirms zvana un brīdina parādnieku, ja ir zināms tā tālruņa numurs, vai raksta uz e-pasta adresi, ja cilvēkam tāda ir. Šajā gadījumā vēstule tika sūtīta pa pastu. Visticamāk, cilvēks vienkārši aizmirsa laikus samaksāt nodokli. Tāpēc dienests gaidīja. Sekoja arī termiņa pagarinājumu piedāvājums, ja cilvēks nevar uzreiz nomaksāt visu summu.”
