Kā sasaukšanās pāri laikam man kļuva Austras Karoles publikācija “Vien paliks atmiņas kā zelta pavedieni”, kuru izlasīju 5.janvāra “Dzirkstelē”. Raksts man vienlaikus bija skumja vēsts, jo autore vēstīja – mūžībā 89 gadu vecumā ir aizgājusi Jekaterina Cepīte (dzimusi Mazikina) – kādreizējās Galgauskas 7-gadīgās skolas un vēlāk Kalnienas 8-gadīgās skolas skolotāja.
Ar Katrīnu (tā mēs bērnībā viņu saucām) bijām pazīstami kopš mazotnes. Mūsu vecāku ģimenes, dzīvojot Strūžānos (Latgalē), draudzējās. Kaimiņu meitenes dzimtas vēsturi uzzināju toreiz, jo klausīties pieaugušo stāstos bija bezgala interesanti.
Jekaterinas dzimtas sākums ir meklējams Pēterburgā. Meitenes vecaistēvs – uzvārdā Kuzmins – bija biežs viesis mūsu mājās un ar manu tēvu mūždien raisīja sarunas, iemalkojot pašbrūvēto alu. Bet Katrīnas vecvectēvs – uzvārdā Percists – bieži uz mūsmājām nāca uz pirti.
Kuzmins tika mūsmājās stāstījis, ka iepriekš viņa dzimta Pēterburgā kalpojusi pie bagāta rūpnieka, kurš bijis azartisks kāršu spēlmanis. Reiz saimnieks skaļi nozvērējies – ja kāršu spēlē paņems banku, tad savam kalpotājam Latvijā uzdāvinās muižu. Velns viņu aiz mēles bija raustījis vai kā, bet nācās turēt doto vārdu. Rūpnieks patiešām kāršu spēlē paņēmis banku. Kalpotājs Kuzmins un viņa sievastēvs Percists saņēmis mantojumā Strūžānu muižu. Muižai ar to brīdi sākās ziedulaiki. Jaunie saimnieki uzbūvēja graudu dzirnavas, spirta ražotni, kūtī bija vairāk nekā 100 govju, liela bišu drava, milzīgs ābeļdārzs un dzīvojamo māju komplekss. 1920.gada lauksaimniecības reformas laikā Kuzminu muižai Strūžānos tomēr tika atstāti 100 hektāri zemes par to, ka Kuzmins bija veicinājis sarkanarmiešu padzīšanu no Latgales. Viņš vienmēr bija noskaņots pret padomju varu.
Mana tēva iekoptā zeme un saimniecība atradās kādreizējās Strūžānu muižas teritorijā. Zeme bija meliorēta, ar novadgrāvjiem, ar aramzemi, pļavām un mežu. Kuzmins mēdza pārmest, ka mans tēvs kā bijušas latviešu strēlnieks ar valdības gādību ir ticis pie tā labākā zemesgabala muižā. Uz ko mans tēvs teica: “Ja atnāks krievi, mēs abi zaudēsim visu, kas mums pieder. Tāpēc būs labāk, ja mūsu ģimenes draudzēsies.”
Katrīnas vectēva Kuzmina dzimta bija ļoti liela. Katrīna bija pati jaunākā atvase šajā dzimtā. Bieži vien redzēju viņu staigājam gar Mazičas upes krastu kopā ar radu bērniem. Es turp gāju pusdienlaikā zvejot zivis. Katrīna reizēm nāca pavērot, kā man veicas. Mēs sadraudzējāmies. Viņa pieskatīja manu spaini ar sazvejotajām zivīm – līdakām, asariem, vēdzelēm. Ķert varēja arī vēžus, taču tos es neaiztiku. Mūsmājās uzskatīja, ka tie nav ēdami. Taču Katrīna labprāt ķēra vēžus un nesa sev līdzi.
1945.gadā vecā Kuzmina dzimta izklīda pa visu Latviju un pasauli, jo dzimtas vīrieši bija iesaistījušies Latviešu leģionā. Savu īpašumu Strūžānos dzimta bija spiesta atstāt, tur iekārtojās ciema padome, vēlāk – skola.
Mana atkalredzēšanās ar Katrīnu notika 1957.gadā Gulbenes rajona skolotāju konferencē. Toreiz pie manis pienāca šarmanta jaunā skolotāja un atgādināja, ka esam pazīstami. Vēlāk sadraudzējos arī ar Katrīnas vīru Oskaru, kurš arī pēc profesijas bija skolotājs. Kad 1978.gadā Cepīšu ģimene pārcēlās uz dzīvi un darbu Jēkabpils rajonā, mūsu saikne zuda. Un tomēr ir kas tāds, kas palicis, zūdot saiknei, aizejot cilvēkiem. Tās ir atmiņas, emocijas un pēdas, kas atstātas šajā zemē un mūsu kopīgajā vēsturē.
