Līnis ir viena no tām zivīm, kas izteikti krasi izjūt laika apstākļu maiņas. Kur nu vēl atmosfēras spiediens, kas šajā pavasarī un jau vasaras sākumā ir tik svārstīgs, ka nav zināms, kas notiks pēc stundas.
Šogad uz “melnajiem” esmu bijis jau sešas reizes. Tukšā mājās atbraucu divās. Vienā reizē iemesls bija krasās temperatūras svārstības – no 23 dienā nokrita līdz 7 vakara stundā. Lai arī kā centos ar barību un ēsmām ko darīt lietas labā, nekas no tā neiznāca. Otrajā reizē “aplauzos” pēkšņi uznākušā vēja un pamatīgās lietusgāzes dēļ. Pats interesantākais, ka neviena meteostacija neko tādu nesolīja.
Cope dienas vidū
Tas, ka līnis labprāt barojas arī dienas vidū, ne tikai naktī, nav nekāds jaunums. Viss atkal atkarīgs no laika apstākļiem. Kādā lietainā dienā izlasīju uz T-krekla uzrakstu “Darbs nedrīkst traucēt makšķerēšanai”. Pasmaidīju, un, kad vīriņš bija aizgājis, kaut kas smadzenēs sāka urdīt. Pametu acis pulkstenī – 12.35. Dienas vidus, kas neko labu nesola, pilnīgs bezvējš, un tā viegli slapina lietutiņš. Nu īsts līņu copes laiks. Paliku pavisam nemierīgs. Zibenīgi paķēris inventāru un trīs pakas «Animus Fishing» bāzes barības līnim un karūsai, jau pēc mirkļa atrados mašīnā un vēl pēc 40 minūtēm Lobes ezera krastā.
Iemaisījis barību, pielicis klāt mušu kāpurus un trešo daļu zemes, visu kārtīgi sastampāju, lai minūtēs divdesmit katra sīkākā sausā daļiņa samirkst. Tas nepieciešams, lai neizmirkušās vielas pēc iebarošanas neizveidotu barības mākoni, kas sasauktu daudz sīko zivju. Uzstādīju lietussargu, sagatavoju makšķeres, izmērīju dziļumu, pārbaudīju, cik liela kopš pēdējās reizes paaugusies neredzamā zemūdens zāļu josla, un varēju sākt iebarošanu. Vieta izvēlēta tā, lai aptvertu uzreiz vismaz divas copes vietas. Vēl labāk, ja izdodas atrast tādu laukumu, kur varētu iebarot trīs vietās. Kāpēc tā? Iemesls ir ļoti vienkāršs. Līnis ir izteikta dūņu un zāļu zivs. No šīm pacerēm tas izlien ārā tikai tad, kad radusies ēstgriba, bet labākās vietas, kur tas apgrozās, vienmēr ir un paliek zāļu joslu malas. Jo tuvāk pie tām stāvēs pludiņš ar ēsmu, jo lielāka cerība uz teicamu copi.
Kā zināms, līnis ir liels izgaršotājs – degustators. Tam patīk ēsmu pabikstīt, ar purnu pabīdīt, nedaudz izgaršot vai, piemēram, naktstārpu saņemt aiz astes galiņa un pavazāt pa dūņu vai zāļu pasauli kā ekskursijā. Par to, protams, pieprasot gastronomisko daļu. Lūk, šeit tad arī sākas makšķernieka pacietības mērīšana. Ja līnis, paņēmis ēsmu, momentā dodas zālēs, copmanim ir divas versijas. Ļaut, lai tas “izbraukā” zāles, un riskēt ar visas sistēmas noraušanu vai zibenīgi piecirst un izraut ēsmu tam no mutes, tajā pašā laikā atstājot zivi neziņā, kas notika, un saglābjot makšķeri tādu, kāda tā ir.
Vairākās vietās jāiebaro tāpēc, ka pēc piecirtiena un viena smuka līņa izārdīšanās āķa galā tajā vietā vismaz divdesmit minūtes nebūs ko darīt, jo neviena zivs tuvumā neatradīsies. Tad makšķeri var droši pārlikt uz citu iebaroto vietu.
Seši līņi divās stundās!
Iebarojis katrā vietā pa sešām apelsīna lieluma bumbām, jau sataisījos uz lielo gaidīšanu, kad mans naktstārps pēkšņi kļuva ļoti agresīvs un lēnām sāka peldināt pludiņu gar meldru stiebru malu. Vispirms nodomāju, ka rudulis. Šo asakaino skaistuli man nemaz nebija vēlmes copēt, bet ko darīt, ja neliekas mierā. Tomēr aizdomīgi likās tas, ka visas kustības pludiņam bija kā palēninātā filmā. Pabrauca šurp, pabrauca turp, mazliet iegrima un stāv… nekustas. Es jau jutu, ka mani nervi uzvelkas un roka pati bez komandas sāk celt makšķeri gaisā. Pēkšņi pludiņš iegrima pavisam un tikai pēc auklas varēja spriest, ka zivs uzņēmusi taisnu ceļu zālēs. Gaidīt šādos mirkļos nevar ne brīdi, un es piecirtu. Izjūtas neaprakstāmas, jo pretinieks nav nekāds rudulis vai plicis. Tā pavandījāmies pa zāli, paskrējām pa brīvākām teritorijām, un jau pēc mirkļa uztveramajā tīkliņā ievadīju nedaudz virs kilograma smagu līņu puiku.
Nu skaisti, nodomāju. Sākums nav slikts. Taču nebiju cerējis, ka turpinājums būs tik efektīgs. Būtībā tajā pašā vietā jau pēc piecām minūtēm bija nākamais līnis. Tad gadījās kļūme un vēl viens, pamatīgi iztrakojies, aizmuka zālēs ar visu pavadiņu. Nu gan sekoja vismaz pusstundas pauze, jo, darbojoties ar divām makšķerēm, vienu turēju tajā pašā vietā, kur tika izvilkti abi iepriekšējie. Tā nepilnās divās stundās tiku pie sešiem līņiem. Mazāko palaidu, lai paskrienas un paaugas. Ja runājam par ēsmu, tad šajā dienā izteikti kalpoja naktstārps, taču, braucot uz līņiem, visiem ieteiktu ņemt līdzi vismaz trīs iecienītākās barības. Tas ir jau iepriekš minētais naktenis, baltie mušu kāpuri un mēslu sliekas. Starp citu, bieži vien līnim ļoti labi patīk baltie kombinācijā ar sliekām.
Vienmēr, uz līņiem ejot, izmantoju polonēzes tipa makšķeres ar testu no 10 līdz 40 gramiem. Tas ir paciets kāts, bet ļoti izturīgs un drošs. Ar pludiņu nekad nepārspīlēju un pat vējainā laikā nelieku smagāku par 4 gramiem. Protams, tam jābūt tādas konstrukcijas, lai vajadzības gadījumā varētu palikt uz copi arī pa tumsu un tātad ievietot vai uz tā novietot “gaismiņu”. Pamatauklas diametrs parasti nepārsniedz 0,23 milimetrus, bet pavadiņu ņemu 0,2 milimetrus. Man ar šo auklu resnumu un izturības testiem pietiek. Zinu, ka citi liek krietni resnākas auklas, bet bieži vien līdz ar to paliek pie viena vai diviem līņiem pa visu vakaru. Kaut kur lasīju, ka līnim ir izteikti jutīgas lūpas. Ko nezinu, to nezinu, bet fakti runā paši par sevi. Āķīša izmērs atkarīgs no tā, kāda būs ēsma. Ja liekam baltos, tad pilnīgi pietiek ar 10.numuru, bet, ja naktstārpu, tad vajag 6. – 8. numuru.
