Gulbenes evaņģēliski luteriskajai baznīcai – 170
Tu, mana mīļā, cēlā,
Tu mana sāpe vēlā…
Jo ilgāk dzīvoju,
Jo dziļāk izjūtu,
Cik ļoti pietrūkst
Tava skata cēlā!
Tik atmiņās tavs staltais attēls vīd,
Un torņa smaile iztēlē man spīd,
Bet zvanu skaņas galvā dun un aicina,
Kā agrā bērnībā tās priecina.
Ai, Gulbene, tev trūkst šī cēluma,
Ko vairs tik skatīt senā attēlā.
Nu jālūdz Dievs, lai svēto simbolu
Kāds spētu atjaunot ar Viņa gādību:
Tas simbols pirmais un pats galvenais,
Kas deva vietai vārdu “Gulbene”.
Lai nākamajā desmitgadē atmirdzi tu pilnā spožumā!
Velta Ivanova
Zudušais draugs
Es tevi atradu un atkal pazaudēju
Ar aizpērnā gada ziemas vēju
Un sniega kupenām baltām.
Tu atnāci un atkal projām gāji.
Ar pirmo rudens lietu
Mani aizmirsi.
Tik skumji šalc mežā koki,
Kur satikties lemts bija mums.
Man sejā pūš rudens vēji.
Un bargā ziemas aukstumā
Bez tevis dzīvošu es.
Velta Ivanova
Ar tevi
Ar tevi līdz bezgalībai es ietu,
Arī pat aiz tās…
Kā putns ligzdu sev vītu
Koku lapotnē.
Ar tevi sirds līksmībā kliegtu
Pret debesīm zilām –
Savītas rokas stiepjot,
Kā tikko atvēries ķirša zieds
Savas lapas es vērtu.
Ar tevi es vēlētos kopā
Aizmirst skumjas un raizes.
Jau vakara zvaigznes
Slēdz debess gaismu…
Pie tevis, par tevi
Tik domas arvien vēl kavējas.
