Jā, tā joprojām ir sarkana, kvēlo un smaržo vāzē uz mana galda.
Jā, tā joprojām ir sarkana, kvēlo un smaržo vāzē uz mana galda. Sarkana roze. Kā sarkana Lieldienu ola, kas krāsota ar mākslinieka otu. Kā sarkankrūtītis, kas ziemā sitas pie loga. Kā niķīga bērna dūrīte, kas pakļāvībā stiepjas tev pretī. Zieds ir tik skaists un liek domāt par dzejnieku un viņa sirdi, kas lūdz saprast.
Romantiskā dzejnieka sirds, kas pasaules telpā meklē vēl vietu. Tā grib piestāt un apstāties, celties un lidot. Sirds, kas pēc vētras ilgojas vēl kaut uz brīdi atrast mieru. Sirds, kas dzīves nastu (kaut smagu) turpina nest. Viņa ir tā, kas aicina neapstāties un iet. Sirds dzejnieku mudina nebaidīties no puišeļu skaļajiem smiekliem un kādu cilvēku naidīgā smīna. „Ko brīnies,” tad klusībā nodomā dzejnieks un atceras mirkļus, kad pasaule brīnumu pilna gaidīja arī viņu. Mirdzēja uzvalki, skanēja aplausi un džinkstēja šampanieša glāzes. Kūpēja cigāri un šokolāde kusa meiteņu kairajās lūpās.
Kāda pazīstama tad bija tipogrāfijas krāsas smarža. Un dzejnieka rokas tad glāstīja grāmatas vākus, pirksti šķirstīja lapas un kāds citēja rindas no tava jaunākā dzejoļa. Tas bija, pirms dzejnieks nokāpa ellē.
Tagad viņš var skatīties augšup uz brīnumu debesīs. „No lejas vislabāk ir saredzēt augstumus, brīnumus un zvaigznes debesīs,” saka dzejnieks un svilpodams paiet tev garām.
Sirds vēl liek dzejnieka rokai rakstīt par palmām un sauli, par vasaras pīpeņu pļavām un meiteņu matiem. Par mīlestību, kura nezin kāpēc reizēm dzimst, bet reizēm arī mirst. To zina vienīgi dzejnieka sirds un vējš, kas aizšalc.
Aizkustinoši maiga sirds slēpjas nepazīstamā garāmgājējā, kas agri no rīta soļo tavas pilsētas ielās. Tu arī pazīsi dzejnieku. Ja nebaidīsies klausīties viņa skaļajā murmināšanā. Ja sapratīsi viņa vārdus, kurus dažreiz nesaprot arī viņš pats. Ja ieskatīsies acīs, kuras kaktiņos slēpjas netīrumi pēc negulētas nakts. Ja paspiedīsi roku. Ja atsauksies lūgumam un savā maciņā sameklēsi santīmus, lai dzejnieks var iemalkot smaržīgu kafijas tasi.
Tu smejies par viņu, tu pārmet viņam un niknumā novērsies. Tu dusmojies un nesaproti sevi, kāpēc tu ļaujies dzejnieka neprātam. Kāpēc nepadzen viņu un nesaki, ka tev nav laika. Kāpēc pieņem to rozi kā atvērtu sirdi…
Es zinu, kā iela skumst pēc sava dzejnieka, kuram no rokām aug sarkanas rozes, bet acs kaktiņā starp netīrumiem no negulētās nakts slēpjas kristāla asara. Es zinu, kā nopūšas trotuārs, kad dzejnieks jau divas dienas nav nācis. Es zinu, kā sačukstas zvirbuļi, kad dzejnieks aiziet tiem garām.
Vai tas nebija Čaks? Tu jautā un samulsti pats no savas atbildes: „Čaks manā pilsētā?” Tu netici tam un tomēr saproti, ka dzejnieka sirds uz trotuāra ir blakus. Kā sarkana roze vāzē.
