vizītkarte
Jānis Biezais dzimis 1933.gada 23.jūnijā Beļavas pagasta „Vecumos”.
Mācījies Ozolkalna pamatskolā.
Visu mūžu strādājis celtniecībā kolhozā „Gulbene”.
Kopā ar sievu Veldzi (mirusi) izaudzinājuši dēlu Guntaru, meitas Mudīti, Sanitu, Līgu un Ligitu. Šodien priecājas par 12 mazbērniem un 5 mazmazbērniem.
Beļavas pagasta „Broku” mājās tieši Līgo svētku vakarā saimnieks Jānis Biezais svinēs savu dzimšanas dienu. Šogad viņam apritēs 80.gadskārta. Kad kopā ar tuviniekiem būs izdzīvots īsais mirklis starp saulrietu un saullēktu, Jānis tiks sumināts arī vārdadienā.
Izrādās, ka arī Jāņa mamma ir dzimusi 23.jūnijā pulksten desmitos vakarā tāpat kā Jānis. „Brokos” ar ģimeni dzīvo arī meita Līga. Jānim ir brālis Pēteris. 24.jūnijā dzimis Jāņa mazdēls Gatis. Kur tad vēl znoti Jāņi. Ar Jāņu dienu savu dzimšanu saista arī vēl citi radinieki. Teiksiet, kaut kāda mistērija? Varbūt…
„Vai tad man par velti ir uzvārds Biezais? Tik daudz bērnu un mazbērnu! Kā dāvana uz 80 gadiem Īrijā piedzima piektais mazmazbērns,” smejas Jānis.
Labprāt uzdzied
Jāņi Biezo ģimenē svinēti vienmēr. Arī tajā laikā, kad tas bijis stingri aizliegts, kurināts ugunskurs, pīti vainagi, baudīts alus un siers. Ja arī kāds toreizējās varasvīrs Jāni izsauktu uz pārrunām, viņam neko neizdotos panākt. Ne jau Jānis vainīgs, ka pamanījies piedzimt Līgovakarā, ka vecāki dēlam tādu vārdu izraudzījuši. Arī šajos Jāņos „Brokos” sabrauks vismaz 40 radinieki. Kur tad vēl tuvējie kaimiņi! Jubilārs rosīsies visiem pa vidu un sirdī jutīsies ļoti laimīgs. „Tas nekas, ka man tā dzimšanas diena. Uz kopīgu līgošanu taču var nākt bez īpaša ielūguma. Tad atkal varēsim uzdziedāt dziesmu, kurā ir vārdi „es piedzimu, kad mātes nebija mājās un tēvs bij’ aizgājis uz krogu dzert”. Kad biju jaunāks, visu nakti gulēt negāju, bet tagad gadu bagātība tomēr piespiež kaut uz brīdi atlaisties gultā,” joko „Broku” saimnieks.
Jānim visu mūžu ir paticis dziedāt. Kopā ar nu jau viņsaulē aizgājušo dzīvesbiedri Veldzi visās svinībās savulaik bijuši galvenie meldiņa turētāji. Arī Līgovakarā Jānis, neviena neskubināts, dungos visiem līdzi un iemetīs, kā pats saka, mazu čarku vai nobaudīs kādu kausu putojoša alus. Jubilārs un viņa dzīvesbiedre bijuši neiztrūkstoši arī pagasta rīkotajās sporta sacensībās. Tikai trīs gadu pietrūcis, lai abi svinētu Zelta kāzas. „Savu Veldzīti, jauns puika būdams, nolūkoju Stradu pusē. Par pieciem bērniem abi gādājām. Stingri viņus audzinājām. Pie darba radinājām. Pietrūkst man viņas, pietrūkst,” nopūšas sirmgalvis.
Stingri audzināja
Meita Mudīte apliecina, ka bērnībā vecāki nav ļāvuši dienas vadīt dīkā. „Ja mūs palaida apciemot kaimiņbērnus, tad tikai uz stundu. Noteiktajā laikā bija jābūt atpakaļ. Kad sešos no rīta atnācām mājās no balles, neviens līdz pusdienai gulēt neļāva. Bija jāiet palīgā tēvam kartupeļus vagot. Atceros, ka pat Līgovakarā līdz sešiem vakarā kasījām sienu un krāvām gubās. Mājās pirmais bija darbs, tad ballēšana. Nekad nav bijis tā, ka svētku svinēšanas dēļ tētis būtu kavējis darbu. Viņš mums ir darbaholiķis,” stāsta Mudīte. Meita Sanita papildina, ka tētis vienmēr pratis paglabāt kādu naudas gabalu, lai iedotu bērniem, nekad nav aizmirsis visus apsveikt dzimšanas dienās un citos svētkos. „Tagad viņam ir pašam savs telefons, tāpēc jau sešos no rīta zvana, lai apsveiktu. Tas nozīmē, ka ir par mums domājis. Kad man bija pieci gadi, mamma smagi saslima un nonāca slimnīcā, tāpēc tētis katru dienu ņēma mani līdzi uz darbu. Pusdienlaiku gulēju ķerrā. Viņš viens pats tajā laikā tika ar visu galā, bet nebija jau citas iespējas. Viņš vienmēr bija atlicinājis naudu, lai uz Ziemassvētkiem un 1.septembri mēs visi pieci bērni varētu lepoties ar jaunām štātēm,” atceras Sanita.
Cep pīrāgus, sien sieru
Arī šodien par spīti cienījamajam vecumam Jānis ar visu tiek galā pats saviem spēkiem. Tikai dažreiz piktojas uz rokām, kurās vairs nav agrākā spēka, un sāpošo muguru. „Ko gan varu gribēt? Labi vēl, ka tā. Darbs celtniecībā jau nebija nekāda joka lieta,” prāto Jānis. Viņš pat nemēģina skaitīt, cik krāsnis savām rokām savulaik uzmūrējis, cik logus un durvis ēkām ielicis, cik krāsu spaiņus izkrāsojis un apmetuma maisu saturu iztukšojis.
Ja vajadzīgs, viņš, gaidot svētkus, prot izcept arī garšīgus pīrāgus un sasiet īstu jāņusieru. Arī ēst gatavošanā saimnieks nesaskata nekādas problēmas. Šo prasmi viņš aizguvis no sievas. Ja ir katls un panna, tad, laukos dzīvojot, vienmēr būs, ko tajos likt. Īpaši, ja viss tiek sarūpēts un izaudzēts pašu spēkiem. Pirms diviem gadiem Jānis atteicies no piena devējas, bet savulaik saimniecībā bijušas arī aitas un cūkas.
Neļaujas pesimismam
Meitas steidz stāstīt, ka tēvam ļoti patīk puķes. Savulaik par rozēm un citām krāšņajām ziedētājām gādājusi sieva, bet tagad Jānis katru dienu dodas pagalmā, lai pats ar tām aprunātos. „Agrāk mums te bija liela saimniecība, bet šodien jaunie tā strādāt vairs negrib, labāk visu nopērk veikalā. No dārza gan neļauju atteikties. Arī pats uz to aizeju, lai izrautu kādu usni. Nekāds lielais ravētājs no manis vairs neiznāk. Acis skaidri nerāda. Jābrauc vien būs uz Rīgu taisīt operāciju,” Jānis to saka it kā starp citu. Arī par citām kaitēm viņš runā kā par pašsaprotamām un neļaujas pesimismam, bet piebilst, ka vislabākās zāles ir bērnu un mazbērnu dāvātā mīlestība. „Aizmirsts es nejūtos. Tā vien skatos, ka pa bērzu aleju atkal ieripos kāda automašīna,” atvadoties saka jubilārs.
