Šobrīd notiek darbs pie Valstiskās audzināšanas programmas, kurā paredzēts iekļaut gan skološanu par valsts simbolu lietojuma kārtību, gan arī audzināšanas stundu satura saistīšanu ar valstiskās audzināšanas tēmām. Gadu gadiem mēs jau mācām, kā cienīt savu valsti, valsts valodu, tās simbolu, pilsonisko līdzatbildību. Tas ir pats par sevi saprotams! Dzimtenes mīlestība un patriotisms sākas ar lepnumu par savu ģimeni, savu skolu, pagastu, novadu un valsti. Es īsti nezinu, kāpēc ir nepieciešama šāda programma. Iespējams, valstij ir vajadzīga kaut kāda vienota stratēģija, lai nav tā, ka katrs māca, kā nu prot un māk. Lai gan dažādas vadlīnijas mums ir bijušas arī agrāk un ir arī tagad. Ja nu vienīgi tagad atkal kaut ko grib radikāli mainīt – es, protams, to neizslēdzu. Valstiskās audzināšanas programmas projektā iecerēts noteikt arī pedagogu uzvedības standartus, tajā skaitā atrunāt, kādus vēstījumus skolotājs nedrīkst paust, piemēram, apšaubīt latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu vai mudināt izvēlēties citu dzīvesvietu ārpus Latvijas. Man šķiet, ka lauku skolām tas it nemaz nav aktuāli, šīs norādes varbūt varētu būt vairāk aktuālas Rīgai. Mums laukos taču katrs bērniņš ir no svara. Skolā noteikti netiek mudināts izvēlēties citas valstis par mājvietu. Cits jautājums, protams, ka katrs cilvēks izvēlas būt tur, kur viņam ir labāk, un tas ir loģiski. Laukiem tas nav raksturīgi, tā varbūt ir lielo pilsētu problēma. Iespējams, ka šīs programmas izveide ir arī politisks solis, tāpat kā tas bija ar vēstures dalīšanu. Es nezinu, vai tagad bērni labāk zina pasaules vai Latvijas vēsturi. Latvijas vēsture pasaules vēsturē bija integrēta, un tā nav iedomājama atsevišķi no pasaules vēstures. Arī šis jautājums droši vien bija problemātisks Rīgā, laukos nacionālo problēmu nav.
