Zaiga Mangusa vada vairāk nekā desmit Gulbenes rajona tautu deju kolektīvus. Jau gadiem ilgi viņas dejotāji ir starp labākajiem rajonā, arī valstī.
Zaiga Mangusa vada vairāk nekā desmit Gulbenes rajona tautu deju kolektīvus. Jau gadiem ilgi viņas dejotāji ir starp labākajiem rajonā, arī valstī.
Vai viegli iemācīt otram dejot? Vai tas izdodas tādēļ, ka Zaiga pati saaugusi ar deju? “Nē,” nosaka viņa. Tas viss nācis ar smagu darbu.
– Ja saskan dejas solī, vai tad pāri labi sadzīvos visu dzīvi?
– (Smejas). Nezinu, laikam jau tas ne vienmēr darbojas. Jāteic, ka vidējās paaudzes deju kolektīvos ir pāri, kas ir sadejojušies gan dzīvē, gan dejā. Gadiem ilgi. Un tad ir neapmierināti, ja viņus izšķir. Es gan kādreiz izdalu, lai jautrāka dzīve.
Kad pati sākāt dejot tautiskās dejas?
Nopietni sāku dejot vidusskolas laikā. Man bija 20 gadi, kad sāku vadīt pirmo tautas deju kolektīvu.
Kādēļ tieši izvēlējos dejot tautiskās, nevis sporta dejas? Jaunībā es gribēju dejot arī modernās dejas, bet Gulbenē tolaik tas nebija iespējams, tās mācīja minimāli. Tautiskās dejas es vairāk izjūtu, tādēļ tās arī varu iemācīt. Tautiskās dejas kļuvušas kā skatuves dejas. Vajadzīgs augsts līmenis, lai tiktu ievērots un atzīts. Protams, senlatvieši šādi nedejoja. Ja mēs dejotu tikai kā folkloras ansambļi, kā senči, tad skatītāju kādu dienu sāktu trūkt. No vienas puses, nav labi, ka tautiskajās dejās mēs izejam tikai uz rezultātu sasniegšanu. No otras puses, ja neesi līmenī, tad vari kaut ko uzdejot savā pagastā, bet tevi neaicinās citur.
Vai jūs pati vēl turpināt dejot?
Nedejoju jau gadus piecus. Visa dzīve ir viena vienīga dejošana (smejas). Tādēļ brīvajā laikā gribas atslēgties no cilvēku bariem, arī no dejas. Tajā īsajā laikā starp darbiem es labprātāk lasu grāmatas, adu. Vislabākās sajūtas ir klusumā, mierā, ar savējiem. Tieši pēdējā laikā es visvairāk gribu mājas sajūtu, kur man nekad nav garlaicīgi ne vienai, ne kopā esot. Gaidu, kad ciemos atbrauks meita Inga, kad visi varam būt kopā. Kad jūtos piekususi, drūma, tad mājās iededzu svecīti. Visu laiku esmu skrējienā. Pirmdiena, piektdiena un svētdiena. Šāds ritms.
Kuri ir jūsu dzīves gaišākie mirkļi?
Es neteiktu, ka mana jaunība bija īpaši gaiša. Nebija jau plānots, ka uzreiz pēc vidusskolas uzsākšu nopietnu ģimenes dzīvi. Meita Inga dzima, kad man vēl nebija 19 gadu. Ļoti ātri.
Labākais laiks sākās tad, kad pati kļuvu pašapzinīgāka. Labākie bija gadi no 26, 27 un vēl ilgi pēc tam. Ne tā pati jaunība. Tā bija diezgan muļķīga. Kad nav prāta, nav sajūtas, kas būtu pareizāks (smejas). Arī otrā laulība man bija veiksmīgāka par pirmo. Vīrs nekad nav pārmetis manu noslogotību, manas aizņemtās nedēļas nogales. Paldies vīram par sapratni! Viņš arī pats ir dejojis. Arī mēs abi esam dejojuši kopā “Apinītī”.
Man ir 46 gadi. Vai daudz? Droši vien, ka nav (smejas). Jo es vēl jūtu, ka tie dzīves gaišākie brīži turpinās. Mēs ar meitu esam ļoti labas draudzenes. Inga ir labākais, kas ar mani dzīvē ir noticis. Tagad jau vairs neviens nesaka, ka mēs abas esam kā māsas. Agrāk gan nācās dzirdēt tādus komplimentus (smejas). Var domāt par karjeru un izaugsmes iespējām, bet bērns dod tādas emocijas, kādas citur nevar iegūt, kādas nevar ar citu atsvērt. Tādēļ bērniem jāatrod laiks. Ja ir tikai darbs, tad arī dzīve nav pilnvērtīga.
Inga strādā starptautiskos projektos, braukā pa pasauli. Es ar viņu lepojos. Nav jau labi, ka viņa man ir tikai viena. Kaut kā tā sanāca. Viņa jau man pārmet, ka es pārāk daudz viņu vēl arvien kontrolēju. Satraucos, ja nav piezvanījusi. Tas nav pareizi. Viņa ir komunikatīva, daudz draugu. Tajā ziņā mēs abas esam atšķirīgas. Man ir labi kolēģi, paziņas, bet īstus draugus varu saskaitīt tikai trīs. Tādus, kas ir pārbaudīti līdz kaulam. Es esmu intraverta. Visas problēmas pārdzīvoju iekšēji. Reizēm tādēļ saka, ka es esmu iedomīga. Nē, tāda neesmu. Noslēgta gan. Varbūt tā var sevi vairāk pasargāt? Varbūt.
Vai visiem var iemācīt dejot?
Mēs meklējām vīrieti dejotāju, un tad man teica: “Es zinu vienu vīrieti, kas prot labi dejot valsi, viņš noteikti derēs.” Tas nav rādītājs. Valsi var iemācīties dejot pilnīgi visi, un tas nenozīmē, ka šis cilvēks varēs dejot tautiskās dejas.
Pa šiem garajiem gadiem, kad nodarbojos ar jauniešu un vidējās paaudzes cilvēku mācīšanu dejot, rokas esmu nolaidusi tikai pāris gadījumos. Jā, ir bijuši cilvēki, kam nemaz nav ritma izjūtas. Citam no dabas dota izjūta, kā sevi parādīt, kā dejā starot, lielākā daļa deju tikai izpilda.
Vai izdodas sevi vienlīdz atdot visiem kolektīviem?
Šobrīd deju kolektīvu vadīšana ir mans vienīgais darbs, tad es arī esmu salikusi grafiku, kad katram kolektīvam veltu laiku. Mani dejotāji ir Litenē, Stāmerienā, Stāķos, Stradu pagastā, ir kultūras nama “Sauleszaķis” un Gulbenes 2.vidusskolas dejotāji. Mēģinājumi ir katru darbdienu, bieži arī nedēļas nogalēs, jo Litenes un Stāmerienas jaunieši mājās no studijām atgriežas tikai nedēļas nogalēs. Protams, ar visiem kolektīviem neiznāk vienādi strādāt. Svarīgi, kāda ir atmosfēra kolektīvā. Ja gaisotne ir pozitīva, tad ir viegli. Ja ne, tad es pati uz mēģinājumiem dodos ar lielu piespiešanos. Ja nekad neko negrib, ja viss ir grūti, tad arī vadītājam nolaižas rokas. Kad jaunieši sāk apzināties dejas prieku, tad viņiem ir gandarījumus. Kamēr bērni līdz tam nonāk, viņi piekūst, pagurst, viņiem apnīk. Ikdienas darbā, atkārtojot vienu darbību neskaitāmas reizes, ir nogurdinoši.
Pašai pietiek nervu un izturības?
Visādi gadās. Iznāk arī iziet no pacietības. Esmu secinājusi, ka tad man pazūd humora izjūta. Es neesmu no tiem, kas spēj nekliegt. Protams, nevajadzētu, bet laikam es neprotu savaldīties.
Toties kolektīviem ir labi rezultāti.
Tas ir milzīgs abpusējs darbs. Viegli nenāk, viss nāk ar smagu darbu.
Ja dejai atdodas pilnībā, tas ir fiziski smags darbs. Puiši nevar pacelt meitenes. Viņiem lieku iet uz svaru zāli, lai nekristu kaunā un varētu brīvi nodejot deju, kur meitene jāņem rokās. Vīriem jau partneres vairs nav jācilā. Sievas arī ir dažāda izmēra, tādēļ vidējās paaudzes dejotājiem vairāk nākas turēties pie zemes (smejas). Bērniem ir šausmīgas stājas. Ir grūti, kamēr panāku, lai viņi iemācās dejot stalti. Iet, kājas un degunu pa zemi vilkdami, jo tā ir vieglāk.
Ko dara deju kolektīvu vadītāji, kad bērni deju svētkos ir uz laukuma?
To, kādi būs zīmējumi svētkos, mēs redzam neilgu laiku pirms svētkiem. Tad dejās jāveido pārmaiņas, lai 100 kolektīvi uz laukuma veidotu vienotu ornamentu. Kamēr visu uzliek uz laukuma, tas ir briesmīgi. Pagājušajos svētkos biju ar mazo “Sauleszaķi”, 2.klases bērniem. Tad gan vienu mirkli domāju, ka tik mazus uz svētkiem vairs līdzi neņemšu. Es reti kad tā daru, bet ģenerālmēģinājuma rītā uz laukuma bezspēcībā sāku raudāt un bērni uz mani izbrīnīti skatījās ar lielām acīm. Vakarā bija jābūt koncertam, bet mēģinājumā mani bērni atkal un atkal kāds aiziet ne tur, kur paredzēts. Tomēr brīnums notika – bērni pašās beigās izprata pārmainītās dejas noteikumus un svētku koncertā nodejoja ļoti labi.
Mēs ar savu dejošanu parādām, ka esam īpatņi labā nozīmē. Svētkos pie manas meitas ciemos bija atbraukuši ārzemju draugi. Sākumā viņi smaidot skatījušies uz dejām, bet tad vairs neesot teikuši neko, vien plātījuši rokas, kā to varot dabūt gatavu.
Vai jums ir pašai savs tautas tērps?
Nav. Gribēju sākt aust. Es pati noaudu pat mazu sedziņu. Visiem par brīnumu. Tad man radās doma, ka varbūt es varētu saņemties un izdarināt pati sev tautas tērpu. Atkal nav sanācis tam laika. Varbūt kādreiz. Doma nav atmesta (smejas). Es gan droši vien šajā tautas tērpā nedejošu, jo esmu nolēmusi pati vairs nedejot. Man patīk, kad jaunieši dejo. Ar vainadziņiem galvās. Kaut gan nekad neko nevar zināt (smejas).
***
Vizītkarte
– Vārds: Zaiga Mangusa.
– Dzimusi: 1958.gada 27.decembrī.
– Mācījusies: Gulbenes pamatskolā, Gulbenes 1.vidusskolā, Rīgas kultūras darbinieku tehnikumā, LU Filoloģijas fakultātē.
– Ģimenes stāvoklis: precējusies, ir meita Inga.
– Pēdējā laikā: pārlasa Remarka romānus.
– Par sevi saka: “Deju kolektīvā “Poga” mums ir moto: “Tagad vai nekad, visu vai neko.”
“Visu vai neko” mēs simtprocentīgi realizēt nevaram. Maksimālisms ir manī. Visu darīt pēc iespējas labāk. Paļauties tikai uz sevi. Protams, tieši tādēļ iznāk prasīt vairāk gan no sevis, gan no citiem.
