Ar Andževu ģimeni tiekamies viņu mājās Jaungulbenes pagasta “Upmaļos”. Kluso un skaisto vietu nelielā pakalniņā Madonas šosejas malā Marika, Jolands un viņu meitas – 13 gadus vecā Elisa un 8 gadus vecā Marisa – par mājām sauc jau trešo gadu.
“Upmaļi” ir Marikas tēva mājas. Šajā vietā Marika un Jolands jau neilgu laiku dzīvojuši laikā, kad tikko bija apprecējušies, bet tad dzīve viņiem sniedza iespēju atgriezties šajā vietā vēlreiz. “Šeit bija neliela mājiņa. Paši visu izprojektējām un pārbūvējām. Tagad šo vietu daudzi vairs nemaz nepazīst,” stāsta Jolands. “Šo māju sākām atjaunot pirms pieciem sešiem gadiem. Ēka ir celta 1932.gadā, bet tā ilgstoši netika apdzīvota. Bija pienācis pēdējais laiks, lai to atjaunotu, citādi tā būtu jānojauc,” stāsta Marika. “Kas var būt labāks par savu personīgo māju! Mēs neviens negribētu atgriezties dzīvoklī (Andževi vairākus gadus dzīvoja Adulienā daudzdzīvokļu mājā – red.). Te mēs paši esam sev saimnieki, varam darīt, ko un kā gribam. Šī ir arī ļoti jauka vieta. Visi, kas mūs apciemo, atzīst, ka te jūtas ļoti labi.”
Vēlas stabilu ģimeni
Marikas un Jolanda kopdzīve sākās 1993.gadā – pēc diviem gadiem viņi svinēs jau 20. kāzu jubileju. Taču izrādās, ka arī līdz tam viņi ir dzīvojuši turpat līdzās viens otram un mācījušies vienā skolā. Jolanda māsa Santa bija Marikas draudzene, tā arī viņi iepazinušies, bet ciešāk viens otrā ieskatījušies kādās kāzās, kurās Jolands bijis muzikants, bet Marika – galda meita. “Man šķiet, ka mēs bijām ļoti dažādi cilvēki, taču laika gaitā, izdzīvojot gan vieglākus, gan grūtākus brīžus, esam pieslīpējušies viens otram. Es gribēju labu un kārtīgu vīru, cilvēku, uz kuru var paļauties, gribēju, lai man būtu stabila ģimene. Jolandu zināju kā pedagogu, kā sportistu, kā ļoti apzinīgu cilvēku,” stāsta Marika. Jolands savukārt atzīst, ka Marika viņu piesaistījusi ar savu saimnieciskumu, jo vīrietim ir svarīgi, lai sieva būtu laba saimniece.
“Mūsu abu Dieva dāvana ir mūsu meitas. Esam izgājuši cauri grūtiem pārbaudījumiem, lai tiktu pie bērniem. Ko gan vēl tagad var vēlēties? Mēs cits bez cita vairs nevarētu iztikt,” saka Marika. “Mums ir īpaši bērni ar īpašiem vārdiem. Elisas vārds ir veidots no vārda Alise. Marisai savukārt vārds ir dots par godu mūziķim Marisam Vētram, bet pēc tam arī atklājām, ka Gulbenei vārds Marisa ir nozīmīgs,” stāsta Jolands.
Marika piebilst, ka abas māsas ļoti labi saprotas. “Protams, ir arī jūtama konkurence, bet Marisai vecākā māsa ir kā stimuls gan mācībās, gan darbos. Māsas viena otrai arī ļoti daudz palīdz,” stāsta Marika. Abi vecāki priecājas, ka meitenes ir ļoti patstāvīgas un vecāki it visā uz viņām var paļauties.
Arī meitas muzicē
Tā kā tētis ir muzikāls cilvēks, ir orķestra diriģents, pats arī komponē dziesmas, arī abas meitenes ir augušas ar mūziku. “Jolanda radošais laiks bija, kad meitenes bija maziņas. Tad tika sarakstītas daudzas dziesmas. Vairāku gadu laikā Jolands ir ierakstījis arī meiteņu dziedātās dziesmas. Mums visiem ir kluss sapnis izdod disku ar šīm dziesmām. Ceram, ka kādreiz radīsies šāda iespēja,” stāsta Marika. Jolands atceras arī laiku, kad Elisa ar viņa komponētajām dziesmām piedalījusies Latvijas radio dziesmu aptaujā “Rūķu radio” un vairākkārt ieguvusi godalgotas vietas. Lielākajai daļai Jolanda komponēto dziesmu teksta autore ir Inta Aizkalniete.
Meitenes turpina tēta aizsākto mūzikas ceļu. Abas šobrīd mācās mūzikas skolā. Elisa spēlē klavieres, mācās spēlēt arī kokli. Savukārt Marisa mācās spēlēt vijoli. Ar māsas palīdzību, bet bez tēta palīdzības ir iemācījusies spēlēt arī klavieres. “Es esmu pūtējs, taču Marisa pati izvēlējās spēlēt vijoli, un es nevarēju pateikt “nē”,” saka Jolands. Var redzēt, ka viņš tiešām lepojas, ka arī meitenēs ir iedzimis muzikalitātes gēns. Marika piebilst, ka visnemuzikālākā ģimenē ir viņa, toties ir vērtētāja, kritiķe un ģērbēja gan meiteņu vienu pašu, gan arī viņu un tēta kopīgajiem priekšnesumiem.
Svētkos top gardi mielasti
No Marikas savukārt meitas var apgūt ēst gatavošanas gudrības. Redzēto un iemācīto meitenes jau liek lietā, palutinot ģimenes locekļus, piemēram, ar gardām vafelēm vai kādu kūku. “Es daudz ko iemācījos no tēta māsas, arī mamma man bija ļoti saimnieciska. Daudz gudrību apguvu arī no kūku cepējas Veriņas Jaungulbenē. Man patīk izmēģināt gan jaunas receptes, gan arī cept tradicionālās kūkas. Mūsmājās visos svētkos vienmēr tiek gatavoti dažādi ēdieni,” stāsta Marika. Viņa atklāj, ka ģimenē tiek svinēti gan visi tradicionālie svētki, gan arī dzimšanas un vārdadienas. Tad pie viņiem allaž sabrauc ciemos arī tuvākie radi. Un kā tad būtu iespējami svētki bez garda mielasta? “Gribas visus palutināt ar kaut ko garšīgu. Tagad meitenes man arī vairs neļauj apstāties. Arī pašas iesaistās mielastu gatavošanā,” stāsta Marika.
Jolands piebilst, ka svētku svinēšana viņu mājā ir ar savām tradīcijām. Ziemassvētkos, piemēram, viņš ar meitām un sunīti Bellu noteikti dodas uz mežu pēc egles, Ziemassvētku vecītis vienmēr atnes dāvanu maisu, Jaungadā kopīgi tiek lieta laimīte, savukārt Lieldienās neiztikt bez olu meklēšanas. Lai arī meitenes jau ir izaugušas lielas, radu ģimenēs ir mazāki bērni, un tradīcijas var turpināt. “Un svētki ir nepieciešami! Mūsu grūtajā ikdienā jau tāpat pietiek dažādu problēmu un stresa,” saka Marika.
Atbalsts arī darbā
Jau vairākus gadus Marikas un Jolanda darbs rit Sveķu speciālajā internātpamatskolā. “Es Sveķu skolā strādāju kādus deviņus gadus, Jolands – krietni ilgāk. Esam kolēģi un jāteic – labi kolēģi. Traucējoši mums tas nekad nav bijis, jo darba ir daudz un skolā nemaz tik bieži neiznāk sastapties. Turklāt ir labi, ka līdzās ir cilvēks, ar ko pārrunāt problēmas, kurš noteikti tevi atbalstīs grūtā brīdī. Mums pat šķiet – ir labi, ka esam kolēģi,” saka Marika. Gan Jolands, gan Marika atzīst, ka darbs speciālajā skolā, protams, nav no tiem vieglākajiem, kā daudziem varētu šķist. “Visi šādās skolās nemaz nespēj strādāt. To mēs esam pieredzējuši vairākkārt,” piebilst Marika.
Nenovērtējams ir Jolanda ieguldījums Sveķu skolas audzēkņos. Viņš ir izveidojis vokālo ansambli “Baloži”, pavasaros organizē lielu pasākumu ar popielu, kas ir guvis lielu atsaucību, iesaista audzēkņus arī citos pasākumos. “Mums skolā ir izveidojies ļoti labs ansamblis. Patīkami, ka arī citas skolas festivālos to redz un novērtē. Turklāt mūsu ansamblī dzied arī puiši,” stāsta Jolands. Marika vērtē, ka Jolands iegulda tiešām lielu darbu Sveķu skolas bērnu muzikālajā audzināšanā, un to novērtē arī paši audzēkņi – viņi dzied, muzicē un iesaistās priekšnesumos ar patiesu interesi un patiku.
Vēlas radīt mājīgu vidi
Savukārt no darba un dažādām aktivitātēm brīvo laiku Andževi cenšas veltīt tikai cits citam. Tad kopīgi tiek apmeklēti dažādi kultūras pasākumi, laiks tiek veltīts arī sportiskām aktivitātēm un, protams, dažādām interesantām un arī noderīgām nodarbēm. Daudz darba joprojām tiek ieguldīts arī sava ģimenes īpašuma labiekārtošanā. Šobrīd tiek būvēta saimniecības ēka, turpinās arī apkārtnes uzkopšana un iekārtošana – darba, kā atzīst Marika un Jolands, vēl ir daudz, daudz ir arī ideju. “Vairākus gadus mēs sapņojām par savu māju. Nācās iziet cauri dažādiem pārbaudījumiem, bet šis sapnis ir piepildījies. Tagad visa dzīve sastāv no maziem sapnīšiem un tie galvenokārt ir saistīti ar savas dzīvesvietas sakārtošanu,” saka Marika. Jolands piebilst: “Sapņot noteikti vajag! Man sens sapnis bija strādāt kādā mūzikas studijā. Tā ir iznācis, ka es varēju iekārtot personisko studiju savās mājās. Sapnis ir piepildījies! Tātad ir jāsapņo!”
