Cilvēkam mūžu nevar atņemt kā ābelei ābolu no zara. Tas vienmēr paliek kopā ar cilvēku un ir lielākā vērtība, kas tam dota.
Cilvēkam mūžu nevar atņemt kā ābelei ābolu no zara. Tas vienmēr paliek kopā ar cilvēku un ir lielākā vērtība, kas tam dota.
Liteniete Eina Lesiņa 85 gadu mūža raibajā villainē klusi ievij atmiņu pavedienus, bet no darba raupjajiem pirkstiem ļauj noglāstīt gultas galu, ko viņas un Jāņa kāzām darinājis onkulis, būdams lietpratējs kokamatniecībā, tad viņa uz brīdi atspiežas pret ozolkoka skapja durvīm, nesteidzīgi atver un atkal aizver pie mājas ārsienas likta skapīša durvis.
“Manas bērnības “ledusskapis” viss vienos caurumos,” vecīte nodomā un atminas, ka māte tajā glabājusi pašas sietu sieru. Pa caurumiem no visām pusēm pūtis vējš, likdams siera ritulim apkalst. Vēl brīdi Eina uzkavējas pie tumšās bufetes, kam viens meistara liktais stikls durtiņās kara laikā izsists ar šautenes laidni, tad viņa lēnītēm apsēžas pie vairāk nekā 90 gadus veca koka galda.
“Te viss ir sens, gluži kā es pati,” Eina klusi nopūšas un atspiež galvu plaukstās, lai pa atmiņu tiltu ietu satikties ar bērnību, jaunību un neizdzīvoto mīlestību.
“Esmu palikusi viena, bet dzīve man ir uzdāvinājusi sagaidīšanas prieku, jo bieži ciemos uz “Silavām” atbrauc māsa Gaida no Gulbenes un citi radinieki,” Eina par dzīvi nekad nav sūdzējusies un arī šodien nesūdzas. “Man visa pietiek,” ir viņas atbilde, ja kādam no malas šķiet, ka Einai te vienai grūti.
“Cilvēkam jādara tik daudz, cik viņš spēj. Ja spēki iet mazumā, tad jāsadzīvo ar mazumu,” ir viņas pārliecība un tās apliecinājums – sakņu dārzs, kas ierīkots vecās mājas priekšā, lai nebūtu tālu jāstaigā. Neviens tajā vagas neskaita, Einai vien zināms, ka ar katru gadu tajā kļūst par kādu mazāk.
Skrodera meita
“Kas to būtu domājis, ka ar Liteni un “Silavām” saistīšu visus 85 gadus,” brīnās Eina un tūdaļ rod izskaidrojumu, ka nekur citur viņa nemaz nav gribējusi būt.
“Man bija grūta, bet patīkama bērnība, jo vecāki, kā spēja un prata, gādāja par katru no septiņiem bērniem. Tēvs – vienīgais pelnītājs bija tolaik cienījamā skrodera amatā, bet ar to vien nepietika, lai uzturētu ģimeni, tāpēc desmit gadus viņš Litenes skolā strādāja par apkopēju, ja vajadzēja, skolas virtuvē visiem arī zupu izvārīja. Kūlāmies kā nu kurš. Skolā esmu gājusi tikai četras ziemas. Vecākās māsas aizgāja tautās, man vajadzēja stāties viņu vietā. Deviņas vasaras gāju ganos, daždien no aukstuma nezinādama, kur sasildīt pastalās ieautās kājas. Tajos laikos iedomāties nevarējām, ka ir arī tādi gumijas zābaki. Bijām čakli bērni, tāpēc saimnieki mūs labprāt izraudzījās par palīgiem,” Eina nevaino likteni, uzskatot, ka tā bijis lemts.
Arī par savu vārdu viņa sen vairs nebrīnās, lai gan esot krustīta kā Aina. “Kas to vairs pateiks, kurš ielaida kļūdu, burta “a” vietā “e” uzrakstīdams. Pati labot arī nesteidzos, bet vārdadienu gan svinu reizē ar Ainām.” To Eina labprāt atceras, jo tad vecā māja pielīst ar tuvinieku čalām.
“Pašai nebija lemts auklēt bērniņu, toties māsas bērni ir kā savējie, tādu mīlestību ne katram izdodas sajust.” “Silavu” saimniece zem zoda savelk ciešāk lakata stūrus, it kā gribēdama vienu pastiept garāku, lai aizsniegtu acis, kurās – dāvātās mīlestības radīts valgums.
Apprecas jauna
Līdzīgi koku lapām rudenī cita pēc citas krīt fotoalbuma lapas. Vienā Eina lūkojas krietni ilgāk nekā pārējās. No fotogrāfijas pretim raugās jauns puisis.
“Ak, Jāni, agri apprecējāmies, pirms tam kādā Litenes ballē iepazinušies. Sirds teica priekšā, ka labi sadzīvosim, strādīgs biji, mani mīlēji, tikai šis vācu laiks, kas tevi aizsauca karā, no kura tu neatgriezies. Ļaudis dažādi baumoja, bet nekam neticēju. Līdz šai dienai ziņu par tavu nāvi neesmu savām acīm skatījusi.
Vēlāk sagāju kopā ar citu, bet arī viņš jau citā saulē. Vecumdienās ne pēc viena vairāk neraudzīju. Varbūt kāds būtu labāks par tevi un to otro, bet vienai labāk, daru, ko gribu. Reizēm gan domāju, kāda nozīme tik vecam cilvēkam dzīvot,” Eina domās sarunājas ar klusējošo fotogrāfiju, tad aizver albumu. Rokas vēl krietnu brīdi kavējas uz tā, it kā gribētu saturēt visu fotogrāfijās skatīto cilvēku dzīves vienā veselumā, jo tā ir viņas lielākā bagātība.
Viss rādījās
sapņos
Daždien Eina nostājas pagalma vidū un klausās apkārtējās skaņās. Varbūt tā viņa iztēlē atkal dzird Litenes virsnieku nometnē spēlēto jundu. Visi, kas šajā laikā zirga pajūgā uzsākuši ceļu uz Sitas pļavām, stādinājuši zirgus, jundas laikā nevienam nebijis ļauts sacelt putekļus uz lauku ceļa.
Eina nav aizmirsusi tās dienas, kad kopā ar onkuli un viņa sievu gājusi uz virsnieku rīkotajām ballēm. “Laukums, tam apkārt salikti soli, netālu varens ozols, ragu mūzika, virsnieki lepnās formās,” viņa atkal ir jauns meitēns, kas klusi sēž uz sola.
“Dažreiz arī mani kāds aicināja uz deju, kad nebija nevienas citas, ko lūgt. Tas bija tik skaisti,” Einas roka pieskaras galvai, it kā negaidot tā būtu noreibusi, izdejojot atmiņu valsi.
Varbūt vainīgas ir nežēlīgās atmiņas, saistītas ar virsnieku izvešanu un nošaušanu. Eina nevēlas notikušo atcerēties, jo pārāk ilgi tas skatīts slimības radītos murgainos sapņos. Ne visas dienas Einas dzīvē bijušas vieglas kā tauriņa spārni. Arī tās ne, kas savulaik atdotas darbam mežniecībā. “Vai man bija izvēle? Nebija,” viņa sparīgi sarosās, jo drīz ciemos jāatnāk aprūpētājai Elvīrai, kas solījusi atnest zāles no aptiekas.
Labas
vecumdienas
Klusi, pie sevis kaut ko bubinādama, Eina jau pēc brīža virtuvē šķindina traukus. Vērīgāk ieklausoties, sadzirdami vārdi par to, cik vecumdienas viņai labas, ka par satikšanu ar kaimiņiem nav jāsūdzas, tikai kopīgu sarunu maz. Varētu arī uz Litenes centru aizstaigāt, bet jau ilgāku laiku Einai to negribas darīt. Vienmēr sanāk satikt paziņas, kas to vien prot, kā brīnīties, cik viņai vēl laba veselība, cik sejā rievu maz.
“Ko viņi visi brīnās, it kā gribēdami sazin ko ieraudzīt!” to dzirdot, Eina mēdz pukoties.
“Bija man viena draudzene Vīksniņu Vera, bet nomira. Vairāk draudzeņu nav. Ko viņas dod, tikai garastāvokli sabojā. Man pietiek ar māsām ko pārrunāt, trīs no sešām vien esam palikušas, kad pēc ciemošanās brauc prom, gribas aizslēgt nama durvis un paturēt pie sevis pavisam, bet viņām pašām sava dzīve. Man ir labas vecumdienas, es tā domāju,” saka Eina un dodas istabā raudzīt pēc jauna darāmā.
“Kur tad tu, cilvēk, liksies, ja nekā nedarīsi, tev nekā nebūs,” virtuvē paliek teiktais, bet istabas durvis aizveras.
