Gulbeniešu Gorbenko ģimenē svarīgākā ir kopības sajūta. Viņi cits citam vienmēr ir līdzās it visur – gan priekos, gan bēdās, gan pārdzīvojumos, gan arī panākumos.
Tas bija jūtams arī pagājušajā nedēļā, kad Gitas un Aleksandra Gorbenko dēls Didzis kļuva par “Misteru Gulbene 2010”. Lai atbalstītu brāli šajā viņam svarīgajā notikumā, no Dānijas atbrauca arī māsa Sanda. Arī jaunākā ģimenes locekle Miranda piedalījās pasākumā un juta līdzi Didzim.
“Vecāki mums ir vislielākie atbalstītāji un mudinātāji. Prieks, ka viņi mani atbalsta ne tikai sporta jomā, vienmēr cenšoties būt ar mani kopā katros mačos, bet arī visur citur. Viņi nekad nav iebilduši pat pret pavisam trakām mūsu idejām, gluži pretēji – vienmēr centušies mūs atbalstīt. Tas vēl vairāk pamudina censties kaut ko darīt,” atzīst Didzis.
“Didzis ir motosportists, un viņa skelets jau ir samaitāts. Sporta veids, kurā mēs esam iekšā, ir ļoti nežēlīgs. Bet Didzis konkursā dejoja! Tas bija kolosāli! Mums, vecākiem, ir liels gandarījums par mūsu bērnu panākumiem,” saka Aleksandrs.
Gita stāsta, ka viņa savulaik gribējusi, lai meita Sanda piedalītos konkursā “Mis Gulbene”, bet mammas sapni piepildīja Didzis. Lai gan arī Mirandai vēl viss ir priekšā.
Var lepoties ar bērniem
“Tagad saņemam daudz apsveikumu no draugiem un paziņām par Didzi, kuri saka, ka trīs mēnešu gatavošanās nebija veltīgi pavadīts laiks, bet es izlaboju – tas ir 19 gadu darbs, tas nav trīs mēnešu darbs,” saka Gita. Apstiprinājums tam ir mājas arhīvs. “Katram bērnam man ir iekārtotas mapītes, kurās glabājas viņu diplomi, viņu darbiņi. Tur ir apkopoti visi viņu panākumi jau no pašas mazotnes,” stāsta Gita. “Mēs varam lepoties – mums ir talantīgi un centīgi bērni! Didzis jau kopš mazotnes ir piedalījies sporta dejās, orientējies, tagad ar panākumiem startē motokrosā. Sanda ir mazliet klusāka un mierīgāka, taču ir ļoti mērķtiecīga. Jau kopš 5.klases viņa bija izdomājusi, ka grib mācīties ārzemēs, un neatkāpās no šīs savas idejas. Tagad viņa dzīvo un mācās Dānijā,” stāsta Gita un šajā brīdī ierosina aprunāties arī ar pašu Sandu, piezvanot viņai internetā pa “skype”, jo šādi viņi sazinās katru dienu – tā ir iespēja būt tuvumā, kaut šķir milzīgs attālums. Sanda atzīst, ka ir grūti būt tik tālu prom no ģimenes, taču esmu priecīga, ka mūsdienu tehnoloģijas pieļauj iespēju runāties un arī redzēt savus tuviniekus. Mēs ilgas stundas sarunājamies internetā. Ja nebūtu šo sarunu, es nezinu, kā varētu izturēt prombūtni,” atzīst Sanda. Jautāta, kāpēc viņa izvēlējās doties uz Dāniju, viņa atklāj, ka tas bijis pavisam nejauši. “Aizbraucu uz atvērto durvju dienām Rīgā, un kāda meitene man sāka stāstīt par mācībām Dānijā. Tā es arī izdarīju savu izvēli un nenožēloju to. Tā ir jauna pieredze. Viss, kas notiek, notiek uz labu. Ar šādu domu es arī dzīvoju. To man ir iemācījuši vecāki. Es jūtu, ka viņi jebkurā brīdī ir kopā ar mani. Tas arī palīdz dzīvot uz priekšu,” saka Sanda. Viņa pabeidza internacionālu ģimnāziju Dānijā un tagad studē ekonomiku. “Es nezinu, vai atgriezīšos Latvijā. Pagaidām mana dzīve rit Dānijā. Protams, man gribas būt pēc iespējas tuvāk pie ģimenes, bet šobrīd vēl neko nevar zināt, kā būs uz priekšu.”
Attālums satuvina
Arī Gita un Aleksandrs atzīst – ir grūti, ka meita atrodas tik tālu prom, bet to viņi cenšas kompensēt ar ilgajām sarunām katru dienu internetā – tad vismaz ir sajūta, ka visi atkal ir kopā. Gita un Sanda pat spriež, ka diez vai, dzīvojot kopā, viņi tik daudz laika pavadītu sarunājoties – attālums ģimeni ir vēl vairāk satuvinājis. Protams, īpaši viņi visi priecājas, kad var būt kopā pa īstam, klātienē. Tie ir ļoti īpaši brīži!
Gita saka, ka palaist savu bērnu vienu plašajā pasaulē nemaz nebija viegli, bet viņi ar Aleksandru tomēr neliedza meitai šo iespēju. “Virtuvē pie ledusskapja mums ir pielikts magnētiņš, uz kura ir rakstīti vārdi – saviem bērniem mums ir jādod saknes un spārni. Man ļoti šie vārdi iepatikās. Jā, mēs vienmēr cenšamies bērniem ielikt pamatīgas saknes, bet ļoti lielu kļūdu izdarām, ja apcērtam spārnus. Paldies Dievam, ka mēs neapcirpām spārnus Sandiņai, pasakot “nē” Dānijai. Tad varbūt tas būtu jānožēlo pašiem un arī bērni mums to pārmestu,” vērtē Gita. Viņi ar Aleksandru vienmēr saviem bērniem ir devuši izvēles iespējas. Tā tas tagad notiek arī ar mazo Mirandu.
Ir dots savs eņģelītis
Četrus gadus veco Mirandu Gorbenko ģimene pieņēma pirms gada. “Tobrīd jau likās, ka mēs visi esam tik lieli un pieredzējuši, ar Mirandiņu mums ir dota iespēja atkāpties soli atpakaļ, atcerēties laiku, kad mūsu bērni bija mazi. Mēs katru dienu varam klausīties un brīnīties par viņas izteicieniem un varam būt tik dabīgi, patiesi, vienkārši, nesarežģīt parastas lietas. Mums ir dots savs eņģelītis,” atzīst Gita. Viņi ar Aleksandru jau pirms pieciem gadiem vēlējušies savā aprūpē paņemt kādu bērniņu – gribējies izdarīt kaut ko labu. Toreiz dažādu iemeslu dēļ tas neizdevās, bet tagad viss notika pats no sevis. “Didzis jau ir liels un drīz aizlidos no mūsu ģimenes ligzdas, bet mums tagad atkal ir kāds, par ko rūpēties,” saka Aleksandrs. Vecāki priecājas, ka bērni arī savā starpā ļoti labi sadzīvo un mīl cits citu. “Arī par mazo Mirandu galīgo lēmumu pieņēma Didzis un Sanda. Vienubrīd apkārtējie pieaugušie cilvēki mani mēģināja atrunāt, bet mūsu bērni bija tie, kas pārliecināja, ka mums tas ir jādara,” piebilst Gita.
Vecāki – piemērs bērniem
Gorbenko ģimene secina – galvenais ir turēties kopā un atbalstīt citam citu. “Dzīve ir dzīve. Nekādas īpašas formulas nav vajadzīgas. Galvenais ir labas attiecības un mīlestība. Mēs mīlam savus bērnus un audzinām, kā protam,” saka Gita. Viņi ar Aleksandru saviem bērniem māca visus darbus vienmēr pabeigt līdz galam. “Vīrs pirms trim gadiem beidza augstskolu. Vienubrīd viņš jau bija sašļucis un gribēja ņemt akadēmisko pārtraukumu, bet es teicu, ka tas būs slikts piemērs bērniem. Nevar atstāt darbus nepadarītus, un mums, vecākiem, ir jābūt par piemēru saviem bērniem,” ir pārliecināta Gita. Gorbenko ģimenē valda arī uzskats, ka mājās ir jābūt patiesiem un atklātiem citam pret citu. “Nedrīkst melot ne par naudas, ne par sadzīviskiem jautājumiem. Dzīvē ir visādi gājis, bet bērni visā ir bijuši klāt un visu redzējuši. Un mēs pie tā pieturamies. Draugi vairāk būs kopā ar mums tad, kad mums būs labi, bet ģimene būs kopā un atbalstīs vienmēr, arī grūtos brīžos,” saka Gita. Didzis piebilst, ka viņam ar māsām ir vislabākie vecāki un viņiem vienmēr un it visā var uzticēties. Lai arī kādreiz gadās pakašķēties, tas ātri aizmirstas. “Mēs savos bērnos esam centušies ieaudzināt arī patstāvību un strādīgumu. Te paldies jāsaka arī omēm un vectēviem, kas to ir mācījuši mums un mēs – tālāk saviem bērniem. Lielu paldies man gribas teikt skolotājai Mairai Miķelsonei, kura abus vecākos bērnus mācīja līdz 4.klasei. Viņa iemācīja bērniem centīgumu un pienākuma apziņu. Cerams, ka arī mūsu Mirandiņai būs iespēja mācīties pie viņas,” saka Gita.
