Aiz loga nolaižas ziemīgs vakars, istabā krāsns mute izelpo karstumu, uz galda rudens āboli sacenšas sārtumā ar mežrozīšu ogām, no skujām darinātajā adventes vainagā cita pēc citas iekvēlojas sveces.
Aiz loga nolaižas ziemīgs vakars, istabā krāsns mute izelpo karstumu, uz galda rudens āboli sacenšas sārtumā ar mežrozīšu ogām, no skujām darinātajā adventes vainagā cita pēc citas iekvēlojas sveces.
85 gadus vecajai Alisei Lūsei no Daukstu pagasta “Priedīšu” mājām šis ir kluss gaidīšanas laiks.
“Es līdz ar mazdēlu un viņa sievu gaidu brīnumu,” Alise smaidot saka. “Katra bērniņa piedzimšana taču līdzinās brīnumam. Vai gan man var būt vēl skaistāka dāvana Ziemassvētkos kā vecvecmāmiņas gods!” Viņa nesteidzīgi atver zaļganpelēku čemodānu, kurā cits pie cita rindojas rakstaini cimdi un zeķes. Starp tiem Alise salūko nelielu maisiņu un saudzīgi atraisa mezglu. “Šie te būs manam eņģelītim,” viņa izņem baltu mazītiņu cepurīti, cimdiņus, zeķītes un zābaciņus, rotātus ar dzeltenu rakstu josliņu. Katrā valdziņā Alise līdz ar dzīparu ieadījusi mīlestību. To viņa visu mūžu sargājusi un turējusi goda vietā kā sauli virs apvāršņa malas, pa staram dāvājot katram dzīvē sastaptajam cilvēkam. Citādāk Alise nekad nav pratusi dzīvot.
Vasaras bērns
Viņa sevi dēvē par vasaras bērnu, jo piedzimusi 28.jūnijā Jaungulbenes pagasta Adulienas “Lielkaipos”. No turienes mērots ceļš uz Adulienas skolu. Ar šo pusi saistās arī Alises pirmās darba gaitas, kas aizsākušās laikā, kad noteikumus diktējuši vācieši.
“Sešus gadus nostrādāju Adulienas pasta nodaļā, kur atradās arī centrāle. No Adulienas man tomēr vajadzēja aiziet. Tiku uzskatīta par valdībai neuzticamu personu, jo brālis bija aizsargs. Kad piedāvāja darbu Gulbenē, mamma raudāja un žēlojās par tālumu, jo vēlējās, lai es būtu tuvāk ģimenei,” Alise kārto atmiņu mozaīku, visus līdzšinējā mūža gadus ietilpinot dažos teikumos.
Viņa nenoliedz, ka atvēlēts bijis no visa, pieticis gan prieka un bēdu brīžu, gan pavadīšanas un sagaidīšanas izjūtu, gan baiļu un miera mirkļu. Pēdējie saistās ar kara laikā pārdzīvotajām bēgļu gaitām, kas aizvedušas līdz Cēsu rajonam, kad, ejot aiz vezuma, kurā bijusi visa līdzi paņemtā iedzīve, cilvēki nevarējuši būt droši par kāda nejauša šāviņa aklumu. Arī pēckara gadi ar vieglumu nelepojušies. Alise iekšēji nodrebinās, atceroties, kā Gulbenē izsaukta uz nopratināšanu tā sauktajā čekas mājā. Tās bijušas pazemojošas izjūtas. Viņa nelabprāt atceras, kā vajadzējis uzlūkot nošautos nacionālos partizānus, tolaik sauktus par mežabrāļiem, kas ar dzeloņdrātīm sasietām rokām gulējuši visgarām ielai.
“Varbūt pārdzīvotais vainojams, ka agrāk daudz slimoju, toties tagad par veselību nesūdzos. Cilvēks vienmēr ir tik mundrs, cik mundrs ir viņa gars,” saka Alise un piebilst, ka pat šādā vecumā viņai nekādas pūles nesagādājot izcept lielu torti. Alises tortes vienmēr izpelnījušās nedalītu atzinību.
“Man nav noslēpumu, tikai viena patiesība: katrs, pat visniecīgākais, darbs ir jādara ar mīlestību,” siltajā istabā klusi skan Alises balss.
Ir tikai jāmācās
“Visu, ko šodien protu, esmu iemācījusies pati – gan kūkas cept un rokdarbus strādāt, gan aust un veikt lauku darbus. Man nevajadzēja stundām ilgu skaidrošanu, atlika vienreiz rūpīgi visu novērot un izpētīt, kad amats jau bija rokā. Arī tagad bez darba ne brīdi nesēžu, tikai ātrāk nekā jaunībā nogurstu. Man ir viena vieta, kur tad jūtos vislabāk – tā ir mana gulta, kurai blakus esmu izkārtojusi grāmatas, žurnālus un kādu rokdarbu,” Alise norāda uz to istabas daļu, kur ir viņas domu un miera valstība. Te viņa atmiņās tiekas ar savu Jāni, kura jau 17 gadus nav blakām.
“Ar Jāni iepazinos tad, kad strādāju Elstes pasta nodaļā. Viņš bija ļoti labs cilvēks. Labi dzīvojām, tomēr manos spēkos nebija viņu no slimības pasargāt. Trīs dienas pēc vīra nāves arī mani aizveda uz slimnīcu, laikam pietrūka spēka izturēt, mājās palaida tikai uz bēru dienu. Togad trīs reizes slimoju,” šīs Alises atmiņas ir smeldzīgas. Viņa joprojām atceras Jāņa reiz teiktos vārdus: “Alisīt, ja man tevis pietrūks, nevienu dienu ilgāk nedzīvošu!” Bet dzīvē viss izvērtās citādāk.
Ar labestību
Alisei ir tikai viens padoms, kā vadīt bagātu mūžu, kurā vienmēr vieta bijusi tikai labiem cilvēkiem.
“Nekad ne uz vienu cilvēku neesmu turējusi ļaunu prātu. Man nav gadījies uzklausīt aizvainojušus vārdus no tuviem cilvēkiem. Tie skanējuši tikai vienreiz, kad tiku pratināta. Cilvēks, kura mute izrunāja šos vārdus, vēlāk man atvainojās, atzīstot, ka ir daudz man darījis pāri. Vēlāk viņš ļoti gribēja ar mums draudzēties, bet no šīs draudzības atteicos,” saka Alise.
Ar mīlestības maizi viņa barojusi dēlu Juri un arī Jāņa dēlu Ati, kurš ar tēvu pēc ilgāka laika saticies 16 gadu vecumā.
“Labāk, kā ir tagad, nevar būt, jo sildos dēlu, vedeklas Mudītes un mazdēlu mīlestības saulītē. Slikta vārda ne no viena neesmu saņēmusi. Varbūt tāpēc, ka vienmēr katrā cilvēkā esmu spējusi saskatīt tikai labo. Arī nekādās tenkās neesmu iekļuvusi. Ja arī kāds cilvēks tenko par otru, es tikai noklausos, bet dzirdētais vienmēr ir palicis tikai šīs mājas sienās,” smejas Alise. Viņa savu dzīvi ir pratusi vadīt bez grāmatās rakstītiem gudriem padomiem. Viņas gudrības grāmata vienmēr ir bijusi tikai pašas sirds.
