Sandra Lipiņa džeza dziedātājas Olgas Pīrāgs organizētajā bērnu un jauniešu populāro dziesmu labdarības festivāla “Ziemassvētki Visumā” noslēguma pasākumā saņēma Pateicības rakstu un piemiņas balvu par augstu kvalitāti jauno talantu audzināšanā.
Sandra Lipiņa džeza dziedātājas Olgas Pīrāgs organizētajā bērnu un jauniešu populāro dziesmu labdarības festivāla “Ziemassvētki Visumā” noslēguma pasākumā saņēma Pateicības rakstu un piemiņas balvu par augstu kvalitāti jauno talantu audzināšanā.
Nevar noliegt, ka Sandrai tas ir liels gandarījums un stimuls turpmākajam darbam, bet šoreiz runājam mazāk par darbu, vairāk par dzīvi un iekšējām izjūtām.
– Katram cilvēkam ir sava paradīze, kur tu radi savējo?
– Līdz piecu gadu vecumam dzīvoju pie mammas Jelgavā. Ar bērnību saistās nepatīkamas atmiņas, bet paradīze sākās tad, kad omīte, kura dzīvoja Apšuciemā pie jūras, paņēma mani pie sevis. Pateicoties viņai, šodien esmu tāda, kāda esmu, jo viņa ar dažādiem pārtraukumiem mani audzināja jau kopš piecu mēnešu vecuma. Nekaunos, ka esmu šķirtu vecāku bērns. Sākumā omīte mani paņēma it kā ciemos pie sevis, bet šī ciemošanās ieilga astoņus gadus. Dažkārt tā notiek. Viņa mani loloja, lutināja, bet pati nežēlīgi strādāja, lai varētu mani uzturēt un dot visu, ko bija gatava dot. Citiem bērniem bija viss, man – tikai mana omīte…
Iespējams, tāpēc man šodien ir ļoti svarīgas ģimenes attiecības, jo pati neesmu dzīvojusi ģimenē. Kāpēc mēs ļaujam Latvijā arī šodien izplatīties šķiršanās sērgai? Kāpēc nepajautājam, kā jūtas bērni, kas ir pie viena, pie otra vecāka, bet patiesībā – tā īsti ne pie viena.
– Mēs daudz mantojam no cilvēkiem, ar kuriem esam kopā.
– Laikam no omītes esmu mantojusi pacietību, izturību un sīkstumu. Šodien esmu pateicīga Dievam un liktenim, ka viņš mani ir sitis, svaidījis, mīļojis un žēlojis. Ja dzīve ar mani tā nebūtu izrīkojusies, es nepazītu žēlastību un mīlestību. Es nemācētu būt tik stipra, cik esmu šodien. Iespējams, tāpēc cilvēkiem par mani izveidojies priekšstats, ka esmu iedomīga un šerpa. Daļēji tā varbūt ir maska, daļēji – dzīvē iegūtas īpašības.
– Ar Apšuciemu saistās arī tavas skolas gaitas?
– Mazā Apšuciema skola joprojām ir mana vismīļākā skola ar 95 skolēniem un vairāk nekā 20 skolotājiem. Visi bijām kā liela un draudzīga ģimene. Vienas vasaras laikā bez akcenta iemācījos runāt krieviski, jo padomju laikā Apšuciemā uzturējās ļoti daudz krieviski runājošu vasarnieku. Kad mācījos 3.klasē, muzikālā audzinātāja atklāja manī muzikālo talantu un izsauca omīti uz skolu, iesakot mani sūtīt mūzikas skolā. Uz mūzikas skolu Majoros, kas atradās 50 kilometru attālumā no omītes mājas, braucām četras reizes nedēļā. Omīte gribēja, lai spēlēju vijoli, bet tai biju par vecu, tāpēc man ieteica apgūt kokles spēli. Dieviņš vienmēr zina, ko dara, jo, ņemot vērā, ka spēlēju kokli, esmu izbraukājusi Padomju Savienību un saslimusi ar braukšanas, ceļošanas un piedalīšanās prieku, kas nav zudis arī šodien.
– Kuri cilvēki vēl tev daudz nozīmējuši?
– Viena ir grupas audzinātāja Rīgas pedagoģiskajā skolā Karmena Jakovela, kura, zinot manus mājas un dzīves apstākļus, izvēlējās manu pirmo darbavietu, jo tas bija vienīgais piedāvājums, kur piešķīra arī labiekārtotu vienistabas dzīvokli. Laikam jau Karmena zināja, ko dara. Viņa saprata, ka man ir vajadzīga sava mājvieta, ka pietiek mētāties, būt visur un tajā pašā laikā nebūt nekur. Savu mammu es ļoti mīlu un cienu, bet… Palsmanē es iepazinos ar joprojām tuvu un mīļu cilvēku Dzintru Saliņu, kas šobrīd dzīvo Valkas rajona Mēros. Viņa saprata, kā jutos, palikusi svešā vietā un cilvēkos pilnīgi viena.
– Tavos vārdos jūtama iekšēja dvēseles vientulība.
– Esmu visu nodzīvoto mūžu skrējusi, kaut kur steigusies, bija posms, kad biju totāla optimiste, nekas nespēja aizskart, visam spēju viegli tikt pāri. Nemitīgi esmu bijusi un gribējusi būt sabiedrībā, bet pēdējā laikā ļoti labi jūtos viena, kopā ar svecēm. Man ir lieliska ģimene, kolosāli, mīļi bērni un vīrs, kuru ļoti mīlu, bet esmu viena savā dziļākajā būtībā. Tā ir nevis fiziskā, bet garīgā vientulība. Iespējams, ka tā ir bērnības trauma. Visiem cilvēkiem, kas man kādreiz ir darījuši pāri, esmu pilnīgi visu piedevusi, tikai aizmirst neko nevaru. Es gribētu aiziet gulēt, pamosties un neko sliktu neatcerēties, bet tas nav iespējams.
– Tāpēc atcerēsimies patīkamo. Teici, ka tev ir bijuši lieliski vokālie pedagogi.
– Man bija tā laime un gods mācīties vokālu pie LPSR nopelniem bagātā mākslas darbinieka un skatuves mākslinieka, pie viena no vadošajiem tenoriem Edgara Plūksnas. Rīgas pedagoģiskajā skolā man bija fantastiski un izdomā traki pedagogi. Te es iepazinos ar talantīgu pianisti Jautrīti Putniņu, kura nevis spēlēja klavieres, bet izdzīvoja tās. Viņa man iemācīja atteikties no vārdiem “es nevaru, neprotu”, liekot saprast, ka tādu vārdu nav. Tagad to saku bērniem, ar kuriem strādāju. Ja dzirdu sakām “es negribu”, tad atgādinu, ka šie vārdi iet roku rokā ar vārdu “slinkums”. Uzskatu, ka visu, ko neprot, var iemācīties, ko nezina, uzzināt. Dzīvē ir bijušas situācijas, kas apliecinājušas, ka man piemīt talants īsā laikā panākt maksimālu efektu. Man vienmēr blakām ir bijušas spēcīgas personības, tādas kā jauktā kora “Zemgale” diriģents Viesturs Liepiņš, kurš mani izvirzīja par kormeistari un ieteica studēt konservatorijā. Personība, no kuras esmu daudz mācījusies, ir arī sieviešu kora “Ausma” diriģents Jānis Zirnis.
– Tev bijuši daudzi padomdevēji, vai tagad tu esi padomdevēja citiem?
– Savulaik daudzas kursabiedres brīnījās, kāpēc tieši man viņām gribas paprasīt padomu, izsūdzēt bēdas, dalīties priekā. Arī vēlāk, strādājot ar jauniešu un bērnu kolektīviem, bērni man labprāt atklājās. Tagad saku saviem dziedātājiem: ja ir kaut kas sakrājies uz sirds un nav neviena, kam izstāstīt šo smagumu, nāciet pie manis, es uzklausīšu un, ja spēšu, palīdzēšu! Iespējams, tas ir tāpēc, ka pašai dzīvē ir bijuši brīži, kad tik ļoti gribējies ar kādu izrunāties.
– Ko tu uzskati par savas dzīves lielāko vērtību?
– Bērni ir manas dzīves lielākais dārgums un vērtība. Man nav dārglietu un greznu rotu, tie nav priekšmeti, kurus dzīvē gribētu pielūgt. Protams, arī nauda daudz ko nosaka, bet tā nespēj noteikt absolūti visu. Es lepojos ar visām veiksmēm un neveiksmēm, pieņemu laimi un nelaimi. Lepojos ar savu ģimeni, sargāju un loloju to, tāpat kā īstus draugus, kuru nemaz nav tik daudz. Ir vērts dzīvot, kad tu stāvi uz skatuves un saproti, ka tavs darbs ir novērtēts to emociju dēļ, kas strāvo no katra dziedātāja pēc lieliski paveikta darba. Man ieteikums visiem pedagogiem ir viens: mēs esam bērniem, nevis bērni mums! Mums ir jābūt priecīgiem un laimīgiem, ka mūsu bērniem veicas, ka viņiem viss izdodas. Pedagogi nevar cits ar citu cīnīties. Viņiem ir jāstrādā bērniem. Ir vērts dzīvot, lai uzklausītu labu vārdu, saņemtu kāda dāvātu smaidu, lai izlūgtos kāda piedošanu, lai ticētu un ļoti mīlētu dzīvi.
Vizītkarte
Vārds, uzvārds: Sandra Lipiņa.
Dzimusi: 1963.gada 25.oktobrī Jelgavā.
Mācījusies: Tukuma rajona Apšuciema astoņgadīgajā skolā, Jūrmalas bērnu mūzikas skolā, Jelgavas 1.vidusskolā, Rīgas pedagoģiskajā skolā. Mūziku apguvusi Jūrmalas bērnu mūzikas skolā, mācījusies pie vokālā pedagoga Edgara Plūksnas.
Darba gaitas: pirmā darbavieta – Valkas rajona Palsmanes ciema kolhozs “Oktobris”, bērnudārza muzikālā audzinātāja. Strādājusi arī Palsmanes astoņgadīgajā skolā, Smiltenes pamatskolā, Rankas lauksaimniecības skolā, Gulbenes bijušajā pamatskolā. Šobrīd vada bērnu un jauniešu popgrupas “Pērlītes”, “Mākonīši” un “Mākoņi”.
Dziedājusi: Jelgavas jauktajā korī “Zemgale”, sieviešu korī “Ausma”, vadījusi un dziedājusi Rankas lauksaimniecības skolas folkloras kopā.
Ģimene: precējusies. Vīrs Ilmārs, dēls Toms (20 gadi) un meita Kristiāna (13 gadu). Par ģimenes locekļiem uzskata arī Bernes ganu suni Fionu un runci Simi.
Zodiaka zīme: Skorpions.
