Sēlpilietim Dainim Lismanim nesen apritēja 70 gadu jubileja. Mūža ritējuma kamolā ieausti daudzkrāsaini dzīpari. Daiņa Lismaņa dzimtā puse ir Gulbenes rajonā.
Sēlpilietim Dainim Lismanim nesen apritēja
70 gadu jubileja. Mūža ritējuma kamolā ieausti daudzkrāsaini dzīpari. Daiņa Lismaņa dzimtā puse ir Gulbenes rajonā. Vecāku mājas bija celtas Pededzes krastā, bijušajā Stāmerienas pagastā – netālu no slavenās Litenes nometnes.
“Es pagājušā gada vasarā tur biju aizbraucis. Par tēva mājām saņēmu kompensāciju. Tomēr velk uz dzimto pusi. Viss ir aizaudzis. Tie, kas tur vēl palikuši, dzird, ka rudeņos vilki gaudo: visapkārt ir lieli sili,” saka Dainis Lismanis.
Pēc kara silu biezoknī patvērumu rada mežabrāļi. Tie bija vietējie vīri un jaunekļi, tāpēc saimnieki viņus atbalstīja. Palīdzības sniegšana savukārt bruģēja ceļu uz Sibīriju. D.Lismaņa ģimenei laimējās palikt Latvijā, auga trīs dēli. Domājot par iztikšanu, tēvs pēc kara sāka strādāt Stāmerienas lauksaimniecības tehnikumā par meistaru. Tagad Daiņa vecākais brālis Jānis ar ģimeni dzīvo Gulbenes rajona Līgo ciemā, bet jaunākais – Juris – Rīgā.
Dainim patīk kavēties atmiņās par Gulbenes pusē aizvadītajiem bērnības un skolas gadiem. Vecāku māja atradās Pededzes krastā, tāpēc neiztika arī bez makšķerēšanas.
1941. gads Litenē
Skolas gadi aizritēja Stāmerienas pamatskolā. “Skolotāji mainījās. 1939. gadā bija vieni, 1940. – citi. Kara laikā un pēc tā atkal jauna kārtība. Tas iespaidoja pasaules uzskata veidošanos,” tā Dainis.
Netālu no mājām Litenē atradās Latvijas armijas nometne. Vēl tagad spilgtā atmiņā notikumi 1941. gadā. Padomju Armijas ienākšanu visskaudrāk atcerēsies Litenē, kur nošāva Latvijas armijas virsniekus.
“Kara sākumā vācieši neliedza vietējiem iedzīvotājiem iet uz nometni. Skatam pavērās baiga aina. Noslepkavotie virsnieki bija pavirši apbērti ar smiltīm. 16 komandieru pārapbedīja Pededzes krastā. Tagad tur ir kapsētā, kur apglabāts arī mans vectēvs un vecāmāte. Virsnieku atdusas vietā ir piemineklis, kur iegravēti viņu vārdi. Četri no nošautajiem ir nezināmi,” stāsta Dainis.
Sāpīgākas atmiņas par šo baismīgo notikumu ir tāpēc, ka daudzi vēlāk noslepkavotie virsnieki draudzējās ar Lismaņu ģimeni. Bieži ciemojās viņu mājās. Protams, lielākā runāšana par notikumiem valstī un pasaulē bija ar tēvu. Kopā makšķerēja Pededzes ūdeņos.
Pēc traģiskā notikuma sievas no Gulbenes brauca meklēt vīrus, bēdas remdēja asarās. Pēc tam klīda valodas, ka vienu daļu virsnieku nošāva, bet citus aizveda nezināmā virzienā.
1944. gadā Pededzes krastā bija frontes līnija. Lismaņu ģimenei nācās slēpties mežā.
“Kad kaujas beidzās, atgriezāmies mājās, skatam pavērās drūma aina: krievi savus kritušos neapbedīja. Jūlija saulē plašā apkārtnē virmoja trūdošas miesas smārds. Kādu nedēļu citu neko nedarījām, tikai rakām bedres kritušajiem karotājiem un beigtajiem zirgiem. Lielgabalu pārvietošanai izmantoja tikai šos darba lopiņus. Tie krita kaujā tāpat kā cilvēki,” stāsta Dainis.
Mežabrāļi un istrebiteļi
Karš beidzās, bet tā atblāzma bija jūtama Latvijas mežos. Arī Stāmerienā.
“Es pazinu mežabrāļus, leģionāru viņu pulkā nebija. Tur atradās daži vietējie saimnieki, tomēr lielākoties mežā sabēga jauni puiši, lai nevajadzētu dienēt Padomju Armijā. Bija trīs kategoriju mežabrāļi. Vieni bija īstie, kas mežā atradās idejas vārdā, cerībā, ka cilvēki ārzemēs palīdzēs atjaunot Latvijas neatkarību. Viena daļa uz mežabrāļu rēķina veidoja bandas un gāja laupīt. Trešie bija čekas grupiņas, kas tēloja mežiniekus. Viņi nodarbojās arī ar laupīšanu, lai iedzīvotājiem radītu nepatiku pret mežabrāļiem, lai pārrautu savstarpējo saikni,” saka Dainis.
Dažs arī noticēja, ka patrioti ir bandīti. Toreiz jau grūti bija atšķirt, kas kurš ir. Istrebiteļi pēdējos mežabrāļus notvēra 1952. gadā, kad viņiem bija zudusi cerība par brīvu Latviju. Stāmerienas centrā dibinājās kolhozs. Par priekšsēdētāju vietējie ievēlēja Lismaņa tēvu. Vēlāk veidoja lielākas kopsaimniecības, un tad par priekšniekiem iecēla no Krievijas atbraukušos.
Mācības un darbs Rīgā
1946. gadā Dainis Lismanis devās mācīties uz Rīgu. Bijušajā komercskolā bija izveidota arodskola. Viņš tur ieguva automehāniķa specialitāti. Strādāja plastmasas rūpnīcā par konstruktoru, bet zvejnieku kolhozā “9. maijs” pildīja galvenā konstruktora pienākumus.
Klusie cīnītāji
“Zivsaimniecības pētniecības centra vadītājs bija Juris Būmeistars. Mēs nospriedām, ka vairāk nedrīkst ļaut ņirgāties par latviešu tautu, jāstājas pretī pārkrievošanai. Zināms bija arī tas, kā top vēlēšanu rezultāti. Toreiz Augusts Voss balotējās Vecmilgrāvī, Mangaļsalā. Par viņu nobalsoja no 30 līdz 40 procentu vēlētāju. Bet dokumentos ierakstīja, ka nobalsojuši 99,9 procenti iedzīvotāju,” saka Dainis.
Viņam, kā īstenam latvietim, bija apnicis Maskavas diktāts Latvijai, tāpēc, kad 1976. gadā uz ārzemēm devās pazīstamu ebreju ģimene, lūdza nodibināt sakarus ar turienes tautiešiem. Drīz vien no Zviedrijas atnāca ziņa, jo Jura Būmeistara krusttēvs bija tur dzīvojošais Bruno Kalniņš.
“Bruno Kalniņš bieži brauca uz Latviju. Mēs ar viņu tikāmies un atdevām savākto informāciju, sūtījām arī vēstules. Ievērojām konspirāciju, bet vēlāk kļuvām pārdrošāki, jo nekas neparedzēts neatgadījās. 1980. gada 1.decembrī mani no rīta, ejot uz darbu, arestēja. Toreiz vēl nezināju, ka pirms pāris mēnešiem apcietināts Juris Būmeistars. Viņu speciāli aizsūtīja komandējumā uz Maskavu, lai, nevienam nezinot, arestētu,” stāsta D.Lismanis.
Vēlāk uzzināja, ka darba vietā bija iesūtīts čekas aģents. Toreiz nepievērsa uzmanību, ka blakus nodaļā pieņemts jauns darbinieks.
“Mēs aizsūtījām uz ārzemēm rakstu par pārkrievošanās procesu Latvijā. Šeit cēla rūpnīcas, zinot, ka nav nekādu izejvielu. No Krievijas aicināja strādniekus, kaut gan viņu vajadzībām nācās celt daudzdzīvokļu mājas. Bet tiesas procesā parādījās materiāli, ka mēs esam nodevuši ziņas par valsts ekonomisko stāvokli Latvijā. Tas bija minēts, lai mūsu lieta izklausītos “skaļāka”,” bilst D.Lismanis.
Viņš čekistiem atgādināja, ka zināma kategorija ļaužu izmantoja specveikalus, specpoliklīnikas un citus “spec-“, kas ir ļeņinisko principu graušana. Vadoņa tēzēs taču teikts, ka visi ir vienlīdzīgi, protams, tad skanējis: “Pātrauciet demagoģiju!”
“Toreiz jau mans liktenis bija izlemts, tiesa bija vēl vairāk nekā teātra izrāde. Pēc neatkarības atgūšanas reabilitācijas komisiju vienu laiku vadīja G.Zemribo, kurš manas tiesāšanas laikā bija Augstākās Tiesas priekšsēdētājs. Pie viņa ar lielām pūlēm pieteicos audiencē. “Kā tad tā, toreiz mani tiesājāt, tagad atkal jūs te sēžat? Vienīgais, kā no jums tikt vaļā, ir rakstīt par cilvēktiesību pārkāpumiem atbilstošām instancēm. Viņš pēc tam ātri vien kļuva par vēstnieku Dānijā,” saka Dainis.
J.Būmeistaru kā galveno vaininieku notiesāja uz 15 gadiem, bet Dainim Lismanim piesprieda 10 gadu.
Aizsūtīja uz Mordovijas politisko lēģeri, M.Gorbačova perestroikas laikā 1987. gada janvārī atbrīvoja.
Par notikumu daudz rakstīja ārzemju presē un stāstīja radio “Brīvā Eiropa”.
Atgriezies Latvijā, D.Lismanis vēlējās strādāt savā iepriekšējā darbavietā. “Stūra mājā” pateica, ka tur viņš nevarot strādāt, jo braucot daudz ārzemnieku. Arī citi atrada iemeslu, kāpēc politiski neuzticams cilvēks nevarētu strādāt iepriekšējā darbā.
Dainis Lismanis devās uz dzīvesbiedres Birutas lauku mājām Sēlpils pagastā. Strādāja vietējā kolhozā un kopa slimo sievasbrāli. “Grotani” ir viņa patvērums arī tagad.
Nav gandarījuma
Jau vairāk nekā 10 gadu dzīvojam neatkarīgā Latvijā. Vai ir gandarījums, vai stagnācijas gados ziedošanās idejai nav bijusi veltīga?
“Toreiz jau neskatījāmies, cik tas ir izdevīgi. Darījām to, kas bija jāpaveic. Šodien, redzot alkatīgo baru, kas “tur augšā” sēž, šķērmi metas. Man prātā palikušas divas intervijas radio. I.Ķezberam jautāja: “Vai ir taisnība, ka valdībā un Saeimā ir bijušie čekisti?” Viņš teica: “Ir tādi. Es esmu devis klusēšanas zvērestu un izpaust to nedrīkstu.” Toreiz viņš, strādādams partijas centrālkomitejā par otro sekretāru, bija kā kurators starp Maskavas čeku un Latvijas drošības komiteju. Visa dokumentācija nonāca arī viņa rokās. I.Ķezbera pēkšņā aiziešana liek par daudz ko domāt,” secina D.Lismanis.
