Konkursa “Mis un Misters Gulbene 2003” skatītāju simpātija Egita Līkanse nesen bija Gulbenē. Uz mājām no Anglijas, kur Egita jau dzīvo un strādā aptuveni gadu, viņa bija atbraukusi kopā ar savu kolēģi.
Konkursa “Mis un Misters Gulbene 2003” skatītāju simpātija Egita Līkanse nesen bija Gulbenē. Uz mājām no Anglijas, kur Egita jau dzīvo un strādā aptuveni gadu, viņa bija atbraukusi kopā ar savu kolēģi.
Mūsu saruna ir par gaidāmo konkursu “Mis un Misters Gulbene 2005”, kura sagatavošanā pāris dienas aktīvi iesaistījusies arī viņa. Vai ar šādu domu brauca uz Gulbeni?
Egita Līkanse: – Sanāca abējādi. Gan gribēju atbraukt un paskatīties, kā iet šā gada konkursa dalībniekiem, gan draugi sauca, lai braucu šurp. Bieži domāju par konkursu, par to, kā mūsējiem klājas. Pērn es aizbraucu uz Angliju tieši tajā laikā, kad sākās gatavošanās konkursam. Jau toreiz gribēju iesaistīties šajā procesā, palīdzēt, taču man bija jāstrādā. Laimīgas sagadīšanās kārtā šogad atbraucu tieši uz šo mirki, kad viss notiek. Pirmais, kas mani interesēja, satikt Ingu Troici, redzēt, būt klāt konkursa sagatavošanas procesā.
– Kā izskatās?
– Interesanti. Katru gadu konkurss ir citāds, jo cilvēki ir dažādi, katrs ir personība. Katrā cilvēkā var atrast kaut ko tādu īpašu, par ko šis cilvēks pats nemaz nenojauš. Iegūstot pašapziņu, cilvēki atraisās, parāda citiem to, cik patiesībā jauki viņi ir.
– Ko pati dari?
– Es strādāju Nekustamo īpašumu aģentūrā Londonā. Pirmo reizi mūžā sapratu, ka esmu darbaholiķe. Iepriekš strādāju dažādus darbus, man bija laba alga, taču es gāju projām tikai tāpēc, ka man nepatika atmosfēra, nepatika cilvēki un attieksme pret mani. Sagadījās tā, ka atradu šo darbu, būdama bez pieredzes nekustamo īpašumu jomā. Taču es visu apguvu, strādājot ilgas darba stundas sešas dienas nedēļā. Tagad izprotu to, ko daru. Tas ir darbs ar klientiem, ar kuriem jāsarunājas angliski un krieviski. Kolēģi priecājas par manām labajām krievu valodas zināšanām, šos klientus sūta pie manis, jo saprot, ka man saruna izdosies labāk. Tagad varu būt laimīga par to, ka labi protu krievu valodu. Arī manas angļu valodas zināšanas ir lielā mērā uzlabojušās. Man visu dzīvi ir patikušas valodas. Angļu valoda vienmēr bijis tas mācību priekšmets, kuru mācījos ar baudu. Zinu gramatiku, varu labi rakstīt. Kolēģi – angļi – ir sajūsmināti par to, ka cilvēks no citas valsts prot pareizi runāt angliski un pareizi raksta šajā valodā. Daudziem angļiem pašiem ar to ir problēmas.
– Kāda ir tava izglītība?
– Man ir vidējā izglītība. Pēc tam augstskolā studēju angļu filoloģiju. Es mācījos pārāk cītīgi. Man ir tāda nelāga īpašība – ja kaut ko daru, tad gribu izdarīt visu līdz pēdējam sīkumam. Bija daudz negulētu nakšu un pārāk liels stress. Ārsts man ieteica gadu atpūsties, nemācīties. Tā nu vienā dienā izdomāju – braukšu uz Angliju.
– Vai tu domā ilgi tur palikt?
– Strādāju un esmu ļoti apmierināta ar to, ko un kā es daru. Dzīvesveids varbūt nav tik jauks kā Latvijā, jo Anglijā cilvēki dzīvo citādi. Taču mani nākotnes plāni saistās ar izglītības turpināšanu Anglijā – mācīties to, kas nav iespējams šeit, studēt to, ko vēlos. Mani interesē māksla.
– Ko tu novēli konkursa dalībniekiem?
– Daudzus šos jauniešus pazinu jau agrāk. Man ir milzīgs prieks par viņiem, par to, ka ir saņēmušies izdarīt to, par ko no savas pieredzes zinu – tas ir tā vērts. Ja es nebūtu piedalījusies šajā konkursā, mana dzīve būtu citādāka. Es nekad neuzzinātu to, ko zinu, neizjustu to dzīvi, kāda man ir tagad. Šī dzīve ir interesanta.
