Latvijā vilkus medīt ir atļauts visu gadu. Tas ir pretrunā ar Eiropas Savienības likumdošanu, ar kuru patlaban tiek saskaņotas Latvijas tiesību normas.
Latvijā vilkus medīt ir atļauts visu gadu. Tas ir pretrunā ar Eiropas Savienības (ES) likumdošanu, ar kuru patlaban tiek saskaņotas Latvijas tiesību normas.
Vilks Latvijā ir pietiekami izplatīta dzīvnieku suga, un līdz šim nav bijis nepieciešams veidot īpaši aizsargājamas teritorijas, kā tas ir noteikts ES valstīs.
Vilku kopskaits Eiropā dažādos aprēķinos svārstās no 12 līdz 18 tūkstošiem, bet, pateicoties medību liegumiem, to skaits strauji vairojas. Itālijā likumi pat paredz sodu par vilka nogalināšanu, tomēr pierādījumu trūkuma dēļ pēdējo 30 gadu laikā sodīts neesot neviens. Atsevišķas valstis pamanījušās vilku svītrot no stingri aizsargājamo dzīvnieku saraksta, piemēram, Spānija, kur aitu ganībās kalnos drīkst medīt tos vilkus (pavisam valstī divi tūkstoši), kuri pārkāpuši noteikto augstuma atzīmi.
Francūži ar lielu lepnumu sabiedrībai ziņo, ka vilki pirms astoņiem gadiem tika atvesti no Itālijas uz Merkantūras nacionālo parku un tagad to jau ir 50 visā valstī! Septiņdesmitajos gados Pireneju kalnos bija tikai daži lāči, bet tagad jau esot 12! Lūši ir apmetušies Juras masīvā, franču Alpos un tika ievesti Fosgē kalnos. Klapē 7,5 tūkstošu hektāru mežu masīvā Gardonas upes krastā ir pat dažas bebru ģimenes!
Latvija uz Eiropas fona izceļas ar 564 vilku populāciju (salīdzinājumam: mežainajā Somijā ir tikai ap simts vilku). Tāpēc Francijai kā ES dibinātājvalstij grūti saprast Latvijas pozīciju pret plēsīgajiem meža zvēriem, prasot izņēmumu ES direktīvu ieviešanā, kas pilnībā aizliedz vilku un lūšu medības.
Kāds vilku skaits, kas Latvijā svārstījies no trim līdz deviņiem simtiem, ir pietiekams? Valsts meža dienesta medību daļas vecākais referents, bioloģijas zinātņu doktors Jānis Ozoliņš par optimālu neuzskata kādu konkrētu ciparu, bet tādu vilku skaitu, kas nerada postījumus lopkopībai. Nav precīzas uzskaites zaudējumiem, tomēr radies priekšstats, ka gadā vilku (vai klejojošu suņu) zobos nokļūst divi līdz trīs simti mājdzīvnieku. Vislielākais vilku uzbrukums piedzīvots Mores pagastā 1998.gadā – kad vasaras sākumā nošāva vilku māti – bars nogalināja 53 mājlopus.
Šovasar ir sākts par katru šādu vilku uzbrukumu sastādīt aktu un postījumus inventarizēt. Eiropas ekspertiem zemnieku pierādījumi ir daudz būtiskāki par mednieku argumentiem. Lūk, par pēdējo mēnesi Jānis Ozoliņš var parādīt gandrīz desmit aktus. Tomēr, viņaprāt, visbiežāk tos izprovocē cilvēki ar nevērīgu attieksmi pret mājdzīvniekiem. Piemēram, Dunikas pagastā kāda zemnieka teļiem uzbrukts, kad tie pa nakti atstāti ārā, turklāt pret trakumsērgu nebija potēti. Latvijā neaizsargātus mājlopus nedrīkstētu atstāt pa nakti ganībās mežu tuvumā. Tas samazinātu vilku bīstamību.
Ik pavasari katrai vilcenei atskrien vidēji pieci vilcēni. Tieši medības regulē vilku pārmērīgu vairošanos, jo vilkam dabisku ienaidnieku nav. Medību upuru kompensēšana jau ierakstīta gēnos. Savukārt vilku medības atsijā tos medniekus, kas iet uz mežu pēc gaļas. Bet arī azartiskajiem šāvējiem vairs nav finansiālas motivācijas – vieni zaudējumi. Aizpagājušajā medību sezonā tika nomedīti 288 vilki, bet pagājušoziem vairs tikai 146, jo šogad vairs nemaksā 75 latu lielās prēmijas.
Lūšu ir vēl vairāk – šogad 667 (visvairāk Cēsu un Valmieras apkaimē, arī Kurzemē), bet sezonā nomedīti 92. Mednieku attieksme pret lūsi to līdz šim pasaudzējusi, kaut gan no mežinieku viedokļa lūsis mežam izdara daudz lielāku kaitējumu nekā vilki – lūsis neatgriežas pie nomedītā dzīvnieka, pie kura sākts mieloties, bet meklē jaunu upuri.
Kas būtu, ja Latvija nedomājot pakļautos ES prasībām un nemedītu ne vilkus, ne lūšus, ne bebrus? Jānis Ozoliņš uzskata, ka tas būtu neprātīgs eksperiments. Vilki un lūši gadsimtiem pieradināti kompensēt mākslīgo mirstību. Plēsoņām savairojoties, palielinātos skādējums zemnieku saimniecībām, apdraudējums pārējiem meža dzīvniekiem un saslimšanas briesmas.
Latvija iebilst pret stingras aizsardzības ieviešanu vilkiem, lūšiem un bebriem, jo tie ir plaši izplatīti, pietiekamā skaitā un var tikt medīti ārpus aizsargājamām dabas teritorijām, izslēdzot vairošanās periodu. Lai ES kontekstā “vilks būtu paēdis un kaza dzīva”, būtu lietderīgi noteikt medīšanas ierobežojumu no aprīļa līdz jūnija beigām.
