Vēl visiem svaigā atmiņā ir banku reklāmas, ka neaizņemas tikai muļķi. Gudri cilvēki toreiz avīzēs skaidroja, ka dzīvojamās platības lielums uz vienu iedzīvotāju Latvijā gandrīz dubulti atpaliek no attīstīto valstu rādītājiem un ka atsevišķs labiekārtots mājoklis katrai ģimenei – tas ir normāli.
Viņiem bija taisnība, un tā ir taisnība arī šodien. Nepateikts palika vienīgi tas, ka uz savu labklājību pieminētās valstis gājušas pusgadsimtu. Nekustamo īpašumu cenas auga pa dienām. Kā šis bums beidzās, visi atceramies – pieaugošo cenu līkne atdūrās pret krītošās maksātspējas līkni un viss apstājās. Krīzes situācijā skaidri parādījās uzblīdušā valsts aparāta neefektivitāte un pārliekās izmaksas. Ka plaukstošās ēnu ekonomikas lielā kupra dēļ valsts ekonomika jūtas nestabili. Sākās runas par tuvojošos valsts maksātnespēju. Lai to novērstu, nācās aizņemties.
Lai aizdotu naudu Latvijai, Eiropas Komisija ES vārdā aizņēmās nepieciešamos līdzekļus starptautiskajā finanšu tirgū. Latvija kā ES dalībvalsts tos saņēma par pašizmaksu – ar tādiem pašiem procentiem, kā EK tos aizņēmusies. Eiropas Savienībai ir pieejamas viszemākās finanšu tirgū sastopamās procentu likmes. Tās ir līdz trim reizēm zemākas (vidēji 3,2%) nekā tad, ja valsts savā ekonomiskajā situācijā būtu aizņēmusies tieši tirgū.
Daudz ticis spekulēts par to, ko Latvija devusi ķīlā. Parakstītie dokumenti neparedz valsts īpašumu ieķīlāšanu. Aizdevuma pamats bija valsts apņemšanās īstenot savu ekonomikas stabilizācijas un izaugsmes atjaunošanas programmu – reformas.
Valsts parādu kopumā var atmaksāt, vai nu veidojot valsts budžetu ar pārpalikumu un šo pārpalikumu novirzot parāda segšanai, vai pārdodot valsts rīcībā esošos aktīvus kā, piemēram, AS “Citadele banka” vai pārfinansējot parādu ar jauniem aizņēmumiem finanšu tirgos. Tā ir starptautiska prakse, ko izmanto gandrīz visas valstis. Veiksmīgi īstenojot reformas un samazinot budžeta deficītu, valsts kredītreitings paaugstināsies un pieejamās procentu likmes pazemināsies.
Tāpat kā uzņēmumam, arī valstij aizņēmumi dod iespēju patērēt un investēt vairāk, nekā tā konkrētā laika periodā ir saražojusi. Tos pareizi izmantojot, tiek sekmēta tautsaimniecības attīstība. Pēc 2009. gada datiem, Latvijai valsts parāds ir 36,7% no IKP. Tas ir vairāk nekā Igaunijai (7,2%), bet mazāk nekā Polijai (50,9%) vai Ungārijai (78,4%), nemaz nerunājot par Grieķiju (126,8%).
Aizņēmums nav bubulis, bet dzīves nepieciešamība, tāpat kā dažkārt pēc kritiena nākas meklēt kruķus. Staigāt nākas apdomīgi, bet tas noteikti ir labāk nekā palikt guļam.
