Šīs skaņas… No kurienes tās? Vēl tikko uz ielas valdīja pilnīgs klusums – svētdienas pēcpusdienā pilsēta atpūtās no ikdienas trokšņiem. Tikai vējš, reizēm klusu iesmiedamies, savā nodabā draiskojās,- te dzenādams kādu sētnieka nepamanītu lapu, te iekšpagalmos pēkšņi mainīdams virzienu. Arī šobrīd tas sapurināja Gunitas šalli, likdams skatienu pacelt augšup.
Jā, iespējams, tieši no piektā stāva atvērtā loga plūda saksofona uzburtā melodija. „Lilī bija šeit”. Tik pazīstama, tik smeldzīga, tik aicinoša un… atmiņu pilna. Kaut kur pakrūtē tauriņi pleta spārnus, likdami maigām trīsām vibrēt līdzi ar skaņām. Likdami elpai aizrauties un…
– Sveicināta! Ko nu stāvi, galvu atgāzusi? Sniegu gaidi? – gaisīgo noskaņu iztraucēja kaimiņienes sauciens.
– Jā, šķita, dzirdu gulbjus aizlidojam, – nopūtās Gunita.
Nevēlēdamās iesaistīties tālākā dialogā, viņa pagriezās promiešanai. Kaimiņiene vēl kaut ko sauca no aizmugures, bet domas jau bija atradušas sev vien zināmu virzienu – ceļu uz nedaudz vairāk kā divdesmit gadu senu pagātni. Prāts gan liedzās pieņemt šo nepielūdzamo laika skaitīšanas ritmu, jo sirds vēl šodien skuma kā kādreiz.
Gunita tikai nesen bija beigusi universitāti un sākusi strādāt klubā. Ar nenormēto darba laiku viņa jau bija rēķinājusies, tāpēc iesaistīšanās dažādās aktivitātēs pa vakariem pašai nebija nekāds pārsteigums. Vēl jo īpaši tad, kad viņa sāka dziedāt ansamblī. Lai arī iepriekš to bija nācies darīt gan skolā, gan augstskolā, šoreiz viss bija citādāk – gan repertuārs šķita saistošāks, gan dziesmas skanīgākas.
Drīz vien nācās piestrādāt arī pie pirmās koncertprogrammas, kuru kluba vadītājai ļoti gribējās parādīt kādam austrumu kaimiņrepublikas sadraudzības kolektīvam. Protams, šajā tūrē piedalītos arī citi mākslinieki, un Gunitai tika uzticēts izveidot daudzkrāsainu koncertprogrammu, pieaicinot akordeonistu, saksofonistu, ģitāristu un vijolnieci.
Sagatavošanās laiks bija ierobežots, tāpēc viņa steidzās. Visus ieteiktos cilvēkus ātri izdevās sameklēt, nesatikts palika vienīgi Arvis – saksofonists, kurš jau labu laiku ļoti profesionāli spēlējot brīnišķīgus sologabalus.
Pēc vairākiem neveiksmīgiem mēģinājumiem Gunitai šķita, ka viņš ir nenotverams – mūžīgi kaut kur skrienošs, ar kaut ko aizņemts. Tomēr kādā vakarā, ienākot klubā, viņu jau vestibilā sagaidīja skaņas, kas nekļūdīgi piederēja saksofonam. Baidoties atkal mūziķi pazaudēt, Gunita pielika soli un veikli uzskrēja līdz trešajam stāvam.
No puspavērtajām durvīm gaitenī izgaismojās šaura gaismas strēle, bet kaut kur viņā pusē… dzima kaut kas tāds, ko vārdos bija grūti aprakstīt. Vismaz tobrīd. Kaut kas neizsakāmi maģisks un visvarens. Nedz vijole, nedz flauta, nedz kāds cits instruments nespēja tā aizskart dvēseles stīgas kā saksofons – to Gunita bija izbaudījusi jau vairākkārt. Grūti bija izskaidrot, kā tāds misiņa instruments, kuram nepiemita nedz vijoles, nedz flautas smalkā dvēsele, spēj radīt tik smeldzīgi romantiskas un tik trauslas skaņas. Reizēm tik grūtsirdīgas un skumjas, reizēm aicinošas un kaislīgas…
Paspērusi soli tuvāk durvīm, viņa tomēr neuzdrošinājās pārkāpt slieksni. Vēl ne. Lai izskan. Līdz pēdējam akordam. Lai noklust.
Atspiedusies pret sienu, aizvērtām acīm Gunita ļāvās piepildīties ar skaņām – kā sengrieķu amfora, kura ļaujas vīna valdzinājumam, lai vēlāk vienatnē pasmeltos no tās un kā dievu dziru, pildītu kilikā, celtu pie lūpām. Un dzertu, alkaini dzertu…
Melodija sen bija izskanējusi, bet klusumā, kas valdīja telpā un gaitenī, šķiet, klejoja vēl pēdējie akordi – klīstošās atbalsīs.
Varbūt tā bija sirds, kas nemierīgi pukstēja kaut kur kakla rajonā? Vajadzēja saņemties un atvērt durvis. Atrast īstos vārdus, lai pārtrauktu ieilgušo klusumu, saveicinātos, sarunātos… Vēl neredzot kādu, ir grūti uzminēt tā otra dvēseles stāvokli, atrast īsto pieeju. Un tomēr – iemesls sarunai ir.
– Es nejauši dzirdēju jūs spēlējam… Kas ir šī fantastiskā melodija? – Gunita uzdrošinājās.
– „Lily was here”. „Lilī bija šeit”. Šobrīd pasaules hīts. Televīzijā dzirdēju. Slikti, ka man nav nošu. Mēģinu pēc dzirdes,- jaunais vīrietis it kā taisnojās. – Vēl īsti neskan, bet patrenēšos rīt, parīt, un gan jau sanāks pa pirmo.
Saruna bija sākusies nevainojami. Nu viegli nācās izstāstīt arī par plānoto nedēļas nogales braucienu uz kaimiņrepubliku un sadraudzības koncertu, vienoties par kopmēģinājumu un citām svarīgām lietām. Ar to arī saruna varēja beigties, tomēr Gunitas kājas kā ieaugušas turējās uz vietas, bet skatiens… Skatiens atkal un atkal atgriezās pie saksofona.
– Vēlies uzspēlēt? – Arvis jautāja.
– Diemžēl neprotu, bet, ja tev nav iebildumu, labprāt vēlreiz paklausītos.
Arvis neiebilda, gluži otrādi – pat lūdza novērtēt un izteikt kritiku.
Piesēdusi uz sola pašas maliņas, Gunita aizvēra acis – lai līst! Lai skaņas piepilda to amforas daļu, kas vēl palikusi tukša! Lai aiznes turp, kur bijusi Lilī… Kopā ar tauriņiem pakrūtē un savādu kņudēšanu saules pinumā.
Mirkļi izgaisa Visumā. Pacēla, uzšūpoja, ieaijāja…
Skaņdarbs jau bija izskanējis, bet Gunita (jeb varbūt Lilī?) aizturētu elpu klausījās klusumu…
– Nu, un kā? – kaut kur izplatījumā atskanēja Arvja čuksts. Piesardzīgs un it kā citai pasaulei piederīgs.
– Neticami brīnišķīgi… Tu spēlē kā Dievs. Kas gan tur vairs ko mācīties? Es ceru, šo melodiju mēs arī varēsim iekļaut koncertprogrammā? – Gunitā uz īsu brīdi ierunājās reāliste.
– Nedēļa vēl ir laiks, pagūšu. Šobrīd vēl neesmu apguvis elpas pauzes. Vai tad tas nebija pamanāms?
(Turpinājums sekos)
