(Turpinās no 4.novembra)
Vienā teikumā varētu pateikt – visi savus priekšnesumus izpildīja nevainojami, tomēr tā paliktu neatklāts, cik ļoti Gunita pārdzīvoja līdzi Arvja spēlei. Lilī gavilēja, aicināja, mulsināja, un tikai Gunita pamanīja, cik ļoti Arvis tomēr ir uztraucies – tā elpas pauze, kuru pazina vienīgi viņi, bija tur klāt…
Un tomēr, tas bija tikai nepamanāms sīkums. Vietējiem koncerts patika. Vairākus priekšnesumus viņi aicināja atkārtot vēl un vēl. Arī Lilī. Arī draisko akordeona skaņdarbu popuriju un pāris dziesmas.
Otrā daļa, kurā izskanēja vietējo sniegtie priekšnesumi, atbraucējiem bija tīrā atpūta. Te gaisā virmoja gan draudzīgi smiekli, gan deju un dziesmu ritmi.
Vakars izskanēja draudzīgā noskaņojumā. Pirms viesu izguldīšanas vēl tika norunāts par nākamās dienas darba plānu, un visi sirsnīgi atvadījās.
Rīts sākās ar vietējā muzeja ekspozīcijas apskati, tad ekskursija autobusā pa un ap pilsētu, vidusskolas un topošā atpūtas kompleksa apmeklējums. Tur gan nācās uzkavēties ilgāk, jo senās, daļēji atjaunotās muižas zālē viesiem bija klāts galds. Trīs vijolnieces baltos, viegli gaisīgos tērpos centās radīt viegli ēterisku noskaņojumu, bet Gunitai tas šķita galīgi lieki – vijoles skaņas nebūt nebija tās, kas varētu slāpēt trauku šķindu.
Sabozies izskatījās arī Arvis. Tad viņu uzrunāja kāds no vietējiem, un abi kopā atstāja zāli.
Noklausījusies vijolnieču koncertu, mazliet iestiprinājusies, arī Gunita devās muižas kompleksa apgaitā. Kājas pašas aiznesa uz nomaļus stāvošo kapelu – tās durvis bija atstātas vaļā, bet iekšā skanēja balsis.
Tālāk par slieksni gan Gunita netika – iepretim durvīm, nolīcis zem pussabrukušas arkas, rosījās Arvis. Šoreiz pavisam svešāds un neiepazīts. Plaši un pārliecinoši žestikulējot, viņš skaidroja vīriem vien zināmas lietas, jo apkārt sastājušie pa brīdim apstiprinoši pamāja ar galvām. Vīru bariņš ne tikai aktīvi piedalījās sarunā, bet arī grozīja un izkārtoja ķieģeļus dažādos leņķos, zīmēja uz papīra sarežģītus mūra rakstus.
Tad Gunita telpas stūrī pamanīja nesen būvēt iesākta kamīna aprises. Kapela un kamīns… Tolaik tas varbūt nešķita nekas īpašs, – vai mazums baznīcu tika izmantotas saimniecības vajadzībām. No šīs kapelas īpašnieki vismaz centās izveidot greznu un neparastu atpūtas telpu.
Lielākais atklājums gan viņai bija Arvis – viņa arods līdz šim tā arī bija palicis nenoskaidrots. Nu, vērojot viņu aizrāvušos darbā, absolūti neticami šķita, ka smalkie, veiklie saksofonista pirksti spēj strādāt raupju darbu – mūrēt sienas, arkas, kamīnus… Cilāt ķieģeļus, grābt un sijāt smiltis, strādāt ar ķelli un javu.
Lai gan – vai gan viņa bija pētījusi, kādi Arvim pirksti? Varbūt jādomā gluži otrādi – kā viņš ar raupjām, darbā sastrādātām rokām spēj uzburt tik trauslas skaņas?
Vērojot Arvja roku kustības, Gunitai īstu brīdi šķita – skan! Kaut kur tepat līdzās skan saksofons. Telpā zem arkām kā pagātnes elpa skan korālis bez vārdiem!
Neprāts! Arvja rokas turēja līmeņrādi, nevis saksofonu. Un telpu piepildīja apmierinātas vīru balsis, kas starp viesiem bija atradušas lietpratēja ausis.
Lai arī mājupceļš aizņēma visu nākamo dienu, tas noritēja bez sarežģījumiem. Visi bija jautrā omā, cits citam stāstīja par dažādiem jocīgiem vērojumiem, bārstīja anekdotes un pa reizei arī uzdziedāja. Dainis pieprasīja Arvim izvilkt no somas saksofonu – gribot pamēģināt, kā tas skanēšot ansamblī ar ģitāru. Nekā. Gunita par to bija pārliecināta, jo, viņasprāt, Lilī piederēja tikai saksofonam. Tomēr vīri pamēģināja, un paši pēc tam smēja, ka bez saspēles un izmēģināšanas tāda pretimrunāšana vien sanākusi.
Savā stacijā, naktī izkāpušiem no vilciena, atvadīšanās sanāca īsa – visi jutās noguruši. Arvja roka uz mirkli pieskārās Gunitas plecam, tad piekļāva meiteni sev tuvāk, un kaut kur pie auss izskanēja mulss atvadu sveiciens:
– Visu labu! Drīz tiksimies!
Atgriešanās ikdienas dzīvē Gunitai notika strauji – nācās rakstīt dažādas atskaites, plānot jaunus pasākumus. Pirmajos vakaros kluba telpas šķita pavisam nemīlīgas un klusas, un Gunita zināja, kāpēc – pietrūka saksofona skaņu. Pietrūka kopīgās blakus būšanas, un arī amfora bija iztukšota.
Kādudien Dainis zināja izstāstīt, ka Arvis atradis labu darbu galvaspilsētā, un nu viņu komandai jāmeklē jauns saksofonists.
Izgājusi pagalmā ieelpot svaigu gaisu, Gunita pacēla skatu pret rudenīgi pelēkajām debesīm. Nē, tās tomēr nebija dzērves. Gulbji.
“Kad gulbji aizlido, pēc trim dienām snigs,” vēsta tautas ticējums.
Un tūlīt jau prātā nāca arī Imanta Ziedoņa rindas: “Visgrūtākās mums būs šīs dienas trīs – bez sniega un bez gulbjiem debesīs.”
Ar ko Gunitai aizpildīt šo tukšumu? Kā sadzīvot ar šīm dvēseles noskaņām, kad realitāte neapturami aizslīdējusi prom, bet gars vēl arvien tiecas pēc piepildījuma?
Ar darbu.
Atsākās dažādi pašdarbnieku pulciņi, un čala atkal piepildīja vestibilu un gaiteņus. Steiga aizpildīja dienas, un Gunitai, par laimi, tajās vairs neatlika vietas ilgām un skumjām.
Arvis no viņas dzīves neizgaisa pavisam – Gunita viņu atcerējās ne tikai tad, kad šo melodiju atskaņoja radio vai televīzijā, – viņai paveicās nopirkt audiokaseti ar melodijām saksofonam. Starp tām bija arī „Lily was here”.
Tomēr tā īpašā gaisotne, kādu šī dziesma radīja Arvja izpildījumā, ap viņu vairs neradās. Lai arī kā viņa vēlāk meklēja savai amforai jaunu piepildījumu – ar citu melodiju, citu dziesmu, tās izjūtas līdz ar jaunības jūsmu bija palikušas pagātnē.
Un nu šīs skaņas! Šajā pagalmā! Līdz ar gulbju čukstiem debesīs…
Vai var būt vēl liktenīgāka sakritība?
Kaimiņiene jau bija nozudusi skatam, un nu Gunita varēja atļauties netraucēti pastāvēt zem logiem. Lilī… Aicinošā, smeldzīgā, kaislā un – mūžam jaunā. Kāds to atskaņo tikpat meistarīgi kā Arvis.
Bet kā viņas amforas bezdibenīgais tukšums? Vai tas ir tikpat nepiepildāms kā pirms divdesmit gadiem?
Gunita ieklausījās sevī – nekā… Dzīves rūsa paveikusi savu – izjūtas notrulinājušās, nogurušas, pieklusušas… Stāvās krūkas slaikajam kaklam acīmredzot izturīgs korķis priekšā.
Šī mūzika… Ah, kā Arvis prata izlocīt šos līkumus… Cik izjusti, cik maigi, cik aizkustinoši! Un, re, tūlīt, tūlīt jābūt tai vietai, kur Arvim parasti iezagās elpas pauze…
Elpas pauze? Elpas pauze!!
Gunitas dzīslām pēkšņi cauri izšāvās karsts vilnis, iekrāsodams sārtumu vaigos, ar vienu rāvienu atsizdams aizrūsējošo amforas korķi un – skaņas, viena otru grūstīdamas, neprātīgā straumē, ar dārdošā Anhela ūdenskrituma spēku saplūda un piepildīja viņu kā saulē izkaltētu upes gultni. Savulaik izjustās emocijas atkal bija atradušas Gunitu un uzvirmoja ar vēl neizjustu spēku – Arvis! Atvērtais logs, no kura plūda šī straume, atradās tieši virs viņas dzīvokļa. Ir jāsteidz! Ir jāsatiek! Viņa nevar ļaut Arvim izgaist arī šoreiz!
Skrējienā aizkusa elpa, sirds brīdinoši dunēja kaklā, trepju pakāpienu šķita krietni par daudz. Un tomēr – lūk, zvana poga!
Bet ja nu tas nemaz nav Arvis? Var jau gadīties, ka vēl kādam ir tikpat līdzīgs spēlēšanas stils! Ko darīt? Kā rīkoties?
Tikmēr skaņas no saksofona izlija jaunā vilnī. Lilī nepārprotami aicināja ienākt.
Brīdi minstinājusies, Gunita nospieda zvana pogu – kas būs, būs!
Durvis atvēra pusaugu meitene. Īsti nesaprazdama, ko teikt, Gunita taujāja pēc vecākiem un nez kāpēc piebilda – viņai vajadzētu nolasīt ūdensskaitītāja rādījumus – tā patiešām šajā mājā bija pieņemts.
– Tēti, pie tevis, – meitene steidza uz istabu.
Un jau pēc īsa brīža Gunitas priekšā nostājās Arvis. Patiešām viņš. Tikai mazlietiņ druknāks kļuvis. Acīs sagūlis nogurums vai varbūt skumjas. Nopietnība. Bet rokās saksofons.
– Sveika, Gunita! – vīrietis paspēra soli uz priekšu un maigi apskāva viņas plecus, – it kā to pāris desmit gadu starp viņiem vispār nebūtu bijis. It kā vēl tikai pirms nedēļas vai mēneša abi būtu atvadījušies uz perona.
Kaut kur Gunitas matos iemaldījās viņa siltā elpa. Arvja plauksta uz muguras piegūla vēl ciešāk. Nez kāpēc sirds iepukstējās straujāk.
– Vēlies uzspēlēt? – pārtraucis ieilgušo apskāvienu, jautāja Arvis.
– Diemžēl neprotu, bet, ja tev nav iebildumu, labprāt vēlreiz paklausītos, – Gunita pasmaidīja.
Saudzīgi, ar pirkstu galiem, notrausis asaru no viņas vaiga, Arvis palīdzēja viešņai novilkt mēteli un vedināja istabā. Norīkojis meitai sameklēt kafijas tases, viņš klusēdams aizdedza sveces. Tad zemu paklanījās publikai un sāka spēlēt.
– “Lily was here.”
