Komunistiskā terora upuru atbalsta un palīdzības fonds “Sibīrijas bērni” 13.jūnijā Latvijas Televīzijas koncertstudijā organizēja konferenci “Mēs neesam aizmirsuši” (veltīta deportācijās cietušajiem bērniem).
Komunistiskā terora upuru atbalsta un palīdzības fonds “Sibīrijas bērni” 13.jūnijā Latvijas Televīzijas koncertstudijā organizēja konferenci “Mēs neesam aizmirsuši” (veltīta deportācijās cietušajiem bērniem).
Konferencē pulcējās vairāk nekā 300 cilvēku no Latvijas un Krievijas, kas bērnībā tika aizvesti uz Sibīriju. No četriem tūkstošiem izsūtīto bērnu nedaudz vairāk kā četri simti ir izdzīvojuši. Lielākā daļa dzīvo Latvijā, daudzi palikuši Sibīrijā bez cerībām atgriezties. Konferences laikā bija aplūkojama izstāde – 400 zīmējumu, kurus atsūtījuši bērni no visas Latvijas – tie veltīti 1941.gadā aizvestajiem bērniem.
Ir pagājuši jau 62 gadi kopš saulainās un liktenīgās 1941. gada 14.jūnija dienas, un mūsu Sibīrijas bērnu galvas jau sirmas. Mēs pulcējāmies, lai domās līdzpārdzīvotu likteņa biedru atmiņas, lai runātu arī to vārdā, kuri vairs nekad neko nepateiks. Mūsu atmiņas ir vajadzīgas nākotnei, tās nedrīkst aizmirst.
Konferenci atklāja kinorežisore “Sibīrijas bērni” fonda dibinātāja Dzintra Geka. Dziedāja Doma skolas zēnu kora dalībnieki himnu “Dievs, svētī Latviju” un Sensansa “Ave Maria”. Konferences sākumā dalībniekus uzrunāja Valsts prezidente Vaira Vīķe – Freiberga. Prezidente uzsvēra, ka svarīgi šīs liecības paust pasaulei un atrast arvien jaunus veidus, kā to darīt, svarīgi ir atstāt šīs liecības nākotnei.
Arhibīskaps Jānis Vanags uzsvēra, ka liktenīgajā 14.jūnija dienā ar masu atvēzienu tika darīts tas, kas runā pretī cilvēka jūtām, kā arī to, ka baismos darbus pastrādāja cilvēki, kas līdz tam bija novadnieki, kaimiņi un savējie, bet kļuva par ziņotājiem, sarakstu sastādītājiem, nodevējiem. Ir brīži, kad cilvēka sirds izšķeļ varonību, kā arī nodevību.
Dzejniece un publiciste Anda Līce pamatoja domu, ka pasauli nav iespējams pārkliegt , lai kā mums sāpētu, un traģiski ir tad, kad notikušais kļūst par nepārejošu dvēseles stāvokli, bet tam jātiek pāri. Mēs nevaram diendienā dzīvot pagātnē, un tas arī nav vajadzīgs. Cilvēkam ir jātiek galā ar savu traģisko likteni. Ir pienācis laiks pateikt, kāda rīcība un pasākumi šajās dienās ir nevēlami un ko labāk rīkot citreiz, nevis tautas sēru dienā.
Vēsturnieks Jānis Riekstiņš stāstīja par pētījumu, ka vairāk nekā tūkstotis 1941.gadā izvesto bērnu ir atvesti atpakaļ uz Latviju 1946.gadā kā bāreņi, bet laikā no 1948. – 1950.gadam daudzi no viņiem nosūtīti uz Sibīriju otrreiz.
Izglītības un zinātnes ministrs Kārlis Šadurskis akcentēja domu par to, ka vēstures mācībām jārada jauniešos emocionāls līdzpārdzīvojums, vajadzīgi dokumenti, kas uzrunā bērnus un jauniešus. Iecerēts izveidot vairāku sēriju videofilmu desmit stundu garumā par vēstures krustpunktiem. Līdzekļi tai jau esot paredzēti.
Politiski represēto priekšsēdētājs Pēteris Simsons atgādināja, ka Sibīrija ir mūsu bērnības zeme, mūsu piederības zīme. To, ko esam piedzīvojuši, nevaram aizmirst, un tas nav aizmirstams, kaut gan tas bija sen un ļoti tālu, un mēs jau esam paspējuši nosirmot. Mūsu vecāki bija godīgi, strādīgi un uzticīgi savai valstij, tāpēc mūs izsūtīja. Nevar atgūt neiegūto izglītību, zaudēto veselību. Atgūt var tikai savas tēva mājas un zemi. Aicināja uz gadskārtējo tikšanos Ikšķilē 19.jūlijā, lai priecātos par to, ka esam dzīvi un mūsu vēl ir tik daudz.
Ilmārs Sničerevs (Grāvītis), kurš dzīvo Tambovas apgabalā Krievijā, stāstīja par šaušalīgām bērnības atmiņām un pārdzīvojumiem ceļā uz Sibīriju: “Tas bija murgs – apsardze mūs neuzskatīja par cilvēkiem, pazemoja un ņirgājās, izvaroja jaunas sievietes un meitenes. Tā mūsu vagonā pašnāvībā dzīvi beidza piesmieta meitene, kaut arī sievietes mēģināja viņu mierināt. Konvojnieku patvaļai nebija robežu. Kādā stacijā mums paziņoja, ka pārtika beigusies un lika nodot līdzpaņemtās mantas, lai it kā sagādātu pārtiku. Tā tika atņemts tas mazumiņš, kas kuram uztraukumā un steigā bija paņemts līdzi. Pēc diviem mēnešiem Agapitovas salā pie Jeņisejas upes krasta, kur bijām nometināti, nomira māte, un mēs ar māsu Ventu nokļuvām Igarkas bērnu namā. Skolu apmeklēt nevarējām – viens mētelītis uz 20 bērniem. Krievijas kompartijai būtu jāatvainojas izsūtīšanā cietušajām tautām. Vai to piedot, lai lemj bez vecākiem palikušie bērni.”
Latvijas vēstniecības Maskavā pārstāve Lauma Vlasova secināja, kāpēc daļa latviešu neatgriezās un palika nocietinājuma vietās. “Ne visiem ļāva atgriezties, nebija kur atgriezties, daudziem bija slimi vecāki, kuri neizturētu ceļu. Dzīve turpinājās – bija pavasari un mīlestība, un otrā pusīte vairs nebija no Latvijas, daži baidījās būt trešo reizi izsūtīti, bija liegts studēt augstskolās. Bet, lai sasniegtu kaut ko svešā vidē, bija jābūt labākajam no labākajiem. Rietumu latvieši tomēr labāk saprot Krievijas latviešus – netiesā viņus un neuzdod jautājumu – kāpēc dzīvojat Sibīrijā? Pirmo gadu Krasnojarskā atvēra latviešu skolu, kur mācīsies izsūtīto mazbērni, bet to vairāk vēlas vecāki un vecvecāki,” teica L.Vlasova.
Docente Gunta Ancāne pamatoja domu, ka deportācija ir katra indivīda psihotrauma un bērni, kuri cietuši vairāk nekā citi, izaug par emocionāli nomāktiem cilvēkiem ar noslieci uz depresiju, saasināti jūtīgi pret netaisnību, izpaužas vēlme izvairīties no cilvēkiem, ir grūti priecāties. Deportācijas ir ietekmējušas visas latviešu tautas uzvedību, jo izsūtīto vecāku uzvedība ir ietekmējusi viņu bērnus, un arī nākamai paaudzei pietrūcis sava spēka apziņas.
Videosižetā no lielā ekrāna mūs uzrunāja Sibīrijas latvietis, kurš uz jautājumu, kā ilgajos gados nav aizmirsis latviešu valodu, atbildēja: “Es pats ar sevi sarunājos sapņos.”
Konferences pamatdoma – Krievija ir pārkāpusi starptautiskās uzvedības normas – Latvijas valsts un to iedzīvotāju tiesības, par nodarīto ļaunumu jāpieprasa atvainošanās.
