(Turpinās no 14.janvāra laikraksta)
Aiz „līkuma pa kreisi” sekoja vēl viens „līkums pa kreisi”, tad „mazs gabaliņš līdz mājām”, tad vēl viens „līkums pa kreisi”, tad mežs, kurā mēs vēl nebijām bijuši, un tam pa vidu ļoti daudzi „ak, kāpēc mani neviens nesagaida!”, un es jau atkal bažīgi lūkojos uz navigatoru, bet Artis – uz ļoti nelīdzeno zemes ceļu, kas, caurbraucot nelielu ēku puduri, ietiecās plašā līdzenumā. Abi neziņā saskatījāmies: interesanti, kur tad beigsies tas „mazais gabaliņš”?
Sieviete, vēl joprojām šņukstot un gaužoties par tiem, kuri viņu nesagaida, uzstājīgi bakstīja Artim mugurā un komandēja:
– Brauciet taču, brauciet uz priekšu! Tikai mazu gabaliņu! Līdz mājām! Vai tad nu tagad atpakaļ brauksiet? Un mani tā pametīsiet vienu, ar somām, uz ceļa?
Protams, tik necilvēcīgi mēs nebijām, tāpēc braucām vien tālāk – pa šauri iebrauktu ceļu, lai gan pareizāk to būtu saukt par bezceļu, palaikam izšļakstot kādu izdangātu bedri.
Es jau sen biju apklususi, apmēram tikpat ilgi, cik navigators; nu mūsu klusēšanai pievienojās arī pārējie. Kāds miers… Vai varbūt migla?
Pēc apmēram stundu ilga brauciena „mazais gabaliņš” bija pievārēts, un auto ielīgoja klusā lauku sētā. Ar bažām lūkojos uz lielo ēku – bet ja nu tur neviena nav? Ja nu šo sievieti patiešām neviens negaida? Īsu brīdi man šķita, ka pat mājas aizslēģotie logi un aizvērtās durvis izskatās neieinteresētas ciemiņu uzņemšanā!
Pamanīju, ka arī sieviete izskatās nedroša un samulsusi, taču tad viņa enerģiski pieķērās izceltās somas rokturim un strupi noteica:
– Paldies!
Artis gan piedāvājās palīdzēt, bet sieviete kaut ko nopurpināja zem deguna un smagiem soļiem devās mājas virzienā.
Vēl kādu brīdi uzkavējāmies pagalmā, līdz pārliecinājāmies, ka viņa zina, kā iekļūt mājās un galu galā patveras no drēgnās miglas.
Šoreiz nokļūšana līdz lielceļam radīja mazāk šaubu, lai gan navigators jau atkal atteicās sadarboties. Tas jau atkal mums ieteica braukt gluži pretējā virzienā, bet mēs jau atkal tam neklausījām.
Tikuši atpakaļ uz šosejas, vienprātīgi nolēmām, ka nekas mūs vairs nespēs novirzīt no ceļa, un šim lēmumam bija dibināts iemesls: ar senā velosipēda īpašnieku norunātās tikšanās laiks sen bija nokavēts. Artis gan vairākkārtīgi mēģināja vīrieti sazvanīt, lai atvainotos par kavēšanos, bet viņa telefons bija izlēmis mainīt statusu un kļūt par tādu, kas zvanus nesaņem.
Ceļu turpinājām ar bažām – kā atrast īstās mājas, jo, paļāvies uz telefonsakariem, Artis nebija iedomājies noskaidrot velosipēda saimnieka mājasvārdu. Protams, mēģināsim taujāt, sen zināms – ja mēle mutē, visu var atrast. Un tomēr – var gadīties, ka plašai sabiedrībai šis cilvēks nav zināms…
Galu galā mūsu bažas izrādījās veltīgas. Iebraukuši sešu māju pudurī, mēs uzreiz nekļūdīgi noteicām, kurā sētā jāgriežas – pagalmā, viens pret otru atslieti, stāvēja vairāki velosipēdi, par kuriem droši varēja teikt – senlaicīgi. Pamanījis iecerēto Ērenpreisa modeli, Artis priecīgs berzēja rokas un steidzās meklēt saimnieku.
Mājas durvis izrādījās aizslēgtas. Ko nu? Apzinājāmies, ka esam pamatīgi nokavējušies, bet – vīrietis bija solījies gaidīt.
Labu brīdi mīņājušies pa šauro ozola ripu taciņu, pār aplupušo tomēr vēl gaišzilo sētu ieskatījāmies kaimiņu pagalmā – atspiedies pret mājas sienu, tur sēdēja kāds sirmgalvis.
– Iesim parunāties, – mudināju Arti.
Bikli pavērusi kaimiņsētas vārtiņus, ielaipoju pagalmā. Vīrietis, mūsu ienākšanu, šķiet, pat nedzirdēja. „Aizmidzis? Iegrimis domās? Vai šis laiks nav par vēsu, lai tā ilgi pagalmā sēdētu?”
Klusiņām ieklepojos. Tad skaļāk. Nu jau klepojām abi ar Arti.
Tomēr sirmgalvis vēl nemodās.
Krietni satraukusies, skaļi sveicinot un taujājot par kaimiņu, tuvojos gulētājam. Tikai tad, kad sirmgalvi saudzīgi papurināju aiz pleca, viņš atvēra acis.
– Kaimiņš? Es jau pats būšu tas kaimiņš, – vīrietis nopūtās. – Nebrīnies, ka esmu šais mājās. Tur man vairs nav ko darīt…
Sapratu, ka pēdējais teikums domāts tiem, kuriem būtu jāuzdod nākamais jautājums: „Kā tad tā?”, uz ko sekotu garš un sērīgs stāsts par nodzīvoto mūžu, atlikušajām dienām un vilšanos.
Un tomēr es pajautāju.
Izvilcis no azotes pašdarinātā blašķīti, sirmgalvis to sašļuncināja un sniedza man:
– Ierauj, meit! Būs siltāk.
Sapratu, ka nedrīkstu atteikties – kaut kāds vārdos neizteikts smagums – kā lietus tūce, kā piebriedis negaisa mākonis – karājās virs mūsu galvām, un man ir jāļauj tam nolīt. Lai izlīst un miers.
Man aiz muguras ieklepojās Artis, atgādinot par velosipēdu un nu jau vēlo pievakari, es piekrītoši pamāju ar galvu un piesēdu blakus sirmgalvim. Ar lūpām klusi izrunājusi vārdus „Desmit minūtes”, es pacēlu pie lūpām mazo blašķīti. Dedzinošs gan!
– Jā, jā, – kā uzminējis manas domas, smejot nokrekšķināja sirmgalvis. – Visas cērmes izkodīs!
Man bija grūti ko iebilst, jo uz mirkli biju palikusi bez elpas.
Ar desmit minūtēm, protams, nepietika, lai uzzinātu, ka laikam jau pēc Dieva prāta viņa nolemtība ir vientulība. Īsi pēc kāzām, dzimstot dēlam, sieva izvēlējusies aiziet kopt Dieva Tā Kunga laukus, bet, ai, cik viņi labi dzīvojuši! Kā rakstains cimdiņš ap viņas šauro plaukstu! „Mans Rūdis vislabākais” viņa bieži žūžojusi vīram pie auss. Un cik skaisti izskatījies, kad viņa saulē izbalējušiem matiem traukusies uz ērenpreisa!
Dēla pirmajā laulībā piedzimusī meita pirms pāris stundām vectēvu atstājusi, dusmās samezdama mantas divos čemodānos, lai gan vēl vakar teikusi, ka var jau dzīvot arī šitādā „čuhņā”. Ak, kur gan viņa tālu tiks! Māte taču dzīvo vēl dziļākos laukos. Dēla otrā laulība – tā gan bērniem svētīta – puikas cits pēc cita, un visi ar tādiem spēcīgiem vārdiem – Andrs, Roberts, Māris, Kārlis, un gan jau būs vēl kāds. Ak, šis ziķeris Kārlēns! Jābrauc pie viņiem. Jāpārdod viss, kas pārdodams, un varbūt vēl izdodas cilvēkos padzīvot. Citādi te visapkārt tāds klusums… Reizēm par daudz kluss. Kā šovakar. Var dzirdēt, kā migla līst.
– Miers līst… – es klusi nočukstēju.
Aizturējuši elpu, mēs klausījāmies Rūdolfa stāstu un nedomājām par vēlo vakara stundu, bet par šodien ceļā sastaptajiem cilvēkiem. Vai tā varētu būt tikai tāda nejauša sagadīšanās? Vai tomēr – kāda liktenīga saikne, kas visus šos notikumus un cilvēkus galu galā sasaista kopā?
Kad sirmgalvis uz brīdi pieklusa, Artis viņam plaukstā iespieda naudu:
– Jums noderēs. Lai aizbrauktu pie Kārlēna. Bet mēs ņemsim velosipēdu un dosimies mājup. Vēl tāls ceļš priekšā.
– Jā, jums vēl tāls ceļš priekšā… – viņš klusām noteica. – Bet es vēl pasēdēšu. Te, klusumā. Miglā. Un mierā.
