Viesturs Skraucis dzimis 1942. gadā Gulbenē. 1968. gadā beidzis Latvijas Valsts Universitātes Vēstures un filoloģijas fakultātes Latviešu valodas un literatūras nodaļu.
Viesturs Skraucis dzimis 1942. gadā Gulbenē. 1968. gadā beidzis Latvijas Valsts Universitātes Vēstures un filoloģijas fakultātes Latviešu valodas un literatūras nodaļu. No 1968. līdz 1984. gadam bijis Zinātņu akadēmijas Valodas un literatūras institūta zinātniskais līdzstrādnieks. Pētījis literatūras teorijas problēmas. Plašākais darbs – monogrāfija “Nosacītība. Dzīves īstenība. Literatūra,” kas iznākusi 1977. gadā.
Bez nosaukuma
Līst zelta saulstaru plīvs,
Kūp sakņu aromāts rūgti sīvs.
Ir atkal debess milzu vāka
Zili zaļā pupa pārsprāgusi ,
Un mazi, sārti, saldi cerībasni Pirmbūtības takās jaunus pavasarus pin .
Es raugos padebesī tumši zilā,
Kas gaisa plūsmā mutuļo un verd .
Ir negaiss pārgājis,
Es esmu pārnācis,
Bet debess tālē gurušā
Nav cerībputna it neviena.
Drīz ziemelis ap koku stumbriem kauks.
Un nāves miega aizmirstības augstās rokas
Skaus visu dzīvo dziļā mierā .
Vien skursteņacis, dūmu aizmiglotas, Sniegs pretī tumsai savus rūgtos sapņus ,
Līdz sniega vāli lēni irstošie
Segs visam pāri baltu pūku tauriņspārnu.
Pie mana vientuļā un klusā loga
Šai naktī, lūdzu, nenāc klāt.
Es esmu viens un viena nakts.
Es gribu klausīties,
Kā klusums runājas ar debesīm,
Kur mūža saule mūžam nenoriet,
Kur kokospalmās smejas
Saldi rūgtais balto riekstu piens ,
Un okeāna straumē siltajā
Peld dzīves varavīksnes
Sārtzaļām plīvurastēm
