vizītkarte
Artis Ozoliņš dzimis Stāmerienas pagastā 1944.gadā.
Mācījies Kalnienas pamatskolā, Jāzepa Mediņa mūzikas vidusskolā, studējis Latvijas Mākslas akadēmijā Interjera nodaļā.
Mākslinieks savulaik ne tikai gleznojis, bet dziedājis dažādos koros, strādājis par galdnieku, bijis Saeimas viesnīcas šoferis, strādājis Tiesībsargu birojā.
Tēvs Arvīds Ozoliņš bijis Stāmerienas un Kalnienas pamatskolas direktors. Māte Ārija strādājusi par skolotāju.
Beļavas pagasta „Vālodzēs” jau otro vasaru lauku romantiku kopā ar dzīvesbiedri Zigrīdu bauda gleznotājs Artis Ozoliņš, kura dzimtā puse ir Stāmerienas pagasts. Šobrīd Beļavas tautas namā ir apskatāma mākslinieka eļļas tehnikā veidoto gleznu izstāde. Par Ozoliņu dzimtu saka, ka viņiem māksla ir dzimtas talants.
„„Vālodzēs” jau māksliniekiem vien jādzīvo. Arī to iepriekšējais saimnieks Edgars Mārtinsons, kurš vada senioru vīru vokālo ansambli „Namejs”, savā būtībā ir mākslinieks,” smejas Artis, no saules svelmes slēpjoties zem vasarīgas platmales un savu raksturu paužot stingrā rokas spiedienā.
Uz „Vālodzēm” no dzīvokļa daudzstāvu namā Ozoliņi atbrauc agri pavasarī, lai dzīvotu līdz pirmajam sniegam. Tad tiekot uzklāts galds, saaicināti ciemos kaimiņi un teiktas atvadas līdz nākamajai vasarai. Apkārtējās lauku ainavas tā vien mudina ķerties pie otas un krāsām, tomēr Artis atzīstas, ka pagājušajā gadā uzgleznojis tikai vienu gleznu. „Tā kā man visžēlīgi atļāva „pakārties” Beļavas tautas namā, tad nolēmu, ka kaut kas jāuzglezno. Ar lielām mokām uzkrāsoju tuvējo pļavu pienenes. Izstādē ir divas gleznas, kas tapušas no viena skatpunkta, tikai dažādā laikā un stāsta par „Sīļu” apkārtējo māju puduri,” stāsta mākslinieks. Jokojot viņš bilst, ka gleznošana esot tikai tāds vaļasprieks, jo, tikai gleznojot, bagāts kļūt nevarot. „Tie ir tikai vieni vienīgi izdevumi. Es jau ar Raiti Apalupa kungu esmu sarunājis, ka tad, kad mani metīs laukā no Beļavas tautas nama, „uzkāršos” Kalnienā. Biju runāt arī ar Gulbenes Vēstures un mākslas muzeja darbiniekiem par izstādes iekārtošanas iespējām, bet tur izstāžu grafiks jau pat nākamajam gadam sastādīts,” bilst gleznotājs.
Pievēršas tikai dabas
ainavām
Artis glezniecību apguvis Latvijas Mākslas akadēmijas Interjera nodaļā. „Es sākumā ilgi nevarēju izdomāt, ko studēt. Bija doma par dizainu. Divreiz stājos, bet mani neuzņēma. Interjera nodaļā mācību procesā esmu gleznojis kluso dabu, portretus, aktus, ainavas. Vasarā vienu mēnesi piedalījos plenēros. Tikai bohēmu baudīt vien nevarēja. Pa mēnesi kaut kas bija arī jāuzkrāso. Pēdējās plenēra dienās vicoju vienu gleznu pa stundu. Studijas Mākslas akadēmijā izvēlējos tāpēc, ka nebija nekā, ko darīt,” smejas Artis. Viņa darbos attēlotas tikai dabas ainavas. Mākslinieks bilst, ka viņam pietrūkstot pacietības krāsot stafāžas (glezniecībā tā apzīmē dzīvās būtnes). „Es arī tā īsti neko citu neprotu gleznot. Kad gleznoju tēva portretu, mocīju viņu 16 stundas. Mammas portrets man nesanāk, toties viņa ir uzgleznojusi mazdēla portretu. Mana mamma arī glezno, bet viņai savus darbus kritizēt neļauju. Ir mums bijušas arī kopīgas gleznu izstādes,” stāsta „Vālodžu” saimnieks. Viņš savus darbus nerada, paļaujoties uz iztēli, bet vērojot konkrētu dabas ainavu. „Tas nav nemaz tik vienkārši. Piemēram, kluso dabu mākslinieks var krāsot un gleznot pat vairākus gadus. Ir mākslas meistari, kas vienu kluso dabu vairākos variantos ir gleznojuši visu mūžu, jo tur nekas īpaši nemainās. Gleznojot dabas ainavu, gleznojumam jābūt gatavam vismaz trīs stundu laikā, jo mainās gan gaisma, gan krāsas, pēkšņi sāk līt lietus. Gribi gleznojumu turpināt nākamajā dienā, skaties, pļavā puķes jau ir noziedējušas. Savulaik ar veco „zaparu” visu Latviju izbraukāju, pēc ainavām raudzīdams. Pēdējos gados esmu iegādājies videokameru, lai daudz ko varētu arī uzfilmēt,” stāsta meistars. Katru jaunu darbu viņš ļauj novērtēt arī Zigrīdai.
Darbi aizceļo uz ārzemēm
Gleznotāja darbos dominē pavasaris, vasara un rudens. Tā arī neizdodas ieraudzīt nevienu ziemas ainavu. „Ziemā tak kājas salst. Ziemā bildes nekrāsošu. Es arī neesmu nekāds mākslas ģēnijs. Tikai ģēniji nespēj nerealizēt savu ģeniālo dabas doto dāvanu. Es varu mēnešiem neko nedarīt. Kāda jēga sagleznot neskaitāmas bildes, ja neko nevar pārdot! Treknajos gados gan bija gadījums, kad pilnībā tika nopirkti visi darbi. Tad sajutu, ka bija vērts gleznot,” atceras Artis. Viņa darbi atrodas arī privāto mākslas darbu kolekcijās dažādās pasaules valstīs. Mākslinieks uzskata, lai gleznotu, nav jābūt talantam. Viņš tikai nesen atklājis, ka gleznošanu ikviens var apgūt ar interneta palīdzību, kur šo prasmi palīdz apgūt dažādi mākslinieki. „Ļaudis ir dažādi. Vienam šķiet, ka viņš ir ģēnijs, lai gan savus mākslas darbus taisa no visīstākajām kakām. Man šāda dažāda līmeņa avangardiska instalāciju māksla nav saprotama. Abi ar mammu bijām Francijā, tur šāda māksla jau kļuvusi par vēsturi, bet mums pasniedz kā kaut ko jaunu,” piktojas A.Ozoliņš. Savukārt Zigrīda bilst, ka nenākoties viegli sadzīvot ar mākslinieku. „Kad vīram vēl nebija savas darbnīcas, gleznošana notika dzīvoklī. Beidzot akadēmiju, viņš gleznoja augām naktīm. Lai dēls, kurš vēl bija mazs, kaut ko nesajauktu, novilkām virvi, cik tālu drīkst iet,” atceras dzīvesbiedre.
Izdevis mūzikas
kompaktdisku
Pirms studijām Mākslas akadēmijā viņš beidzis arī Jāzepa Mediņa mūzikas vidusskolu. Savulaik dziedājis Latvijas Radio korī, valsts akadēmiskajā korī, Latvijas Valsts konservatorijas mācību korī, kā arī Gido Kokara vadītajos kolektīvos un bijis viņam labā roka – vokālais pedagogs. „Dziedādams dažādos kolektīvos, esmu izbraukājis visu pasauli. Ja nu vienīgi Lielo Amerikas kanjonu vēl varētu apskatīt. Tagad gan ar dziedāšanu nenoņemos. Ja kāds to vēlas dzirdēt, uzlikšu savu kompaktdisku „Galda ziņģes”, lai klausās. Ir par mani daudz labāki dziedātāji, bet, dzirdot, kā pa radio dažādi dziedātāji vāvuļo saldsērīgās dziesmas, sapratu – tā vāvuļot nedrīkst. Noskaitos un nolēmu, ka tautā dziedātas melodijas iedziedāšu tā, kā man šķiet pareizi. Sazinājos ar mūziķi Māri Ivanovu, Raitis iedeva naudu. Ierakstīju disku. O, ko tik mēs abi ar Raiti savulaik netikām saplānojuši! Pat to, kā un kurā vietā Kalnienā baznīcu celsim. Bet kāda tur baznīca! Nebūs cilvēku, kas uz to nāk. Jau kādreizējās skolas ēka stāv kā īsta postaža,” piktojas vīrs. Bijis mēģinājums arī pašam kaut ko sakomponēt, bet no tā Artis atteicies. Paretam viņš šad un tad trinkšķinot ģitāru.
Pietrūkst tikai jūras
Stāmerienas pagastā „Ziedugravas”, kur tagad atrodas viesu nams, ir gleznotāja dzimtās mājas. „Mana bērnība paradīzei nelīdzinās, jo nācās cīnīties ar smagu slimību, ko uzvarēju. Abi mani vecāki strādāja skolā. Tēvs Arvīds desmit gadus bija Stāmerienas pamatskolas direktors, bet mamma Ārija bija skolotāja. Pēc tam tēvs desmit gadus bija Kalnienas pamatskolas direktors. Arī pats mācījos Kalnienas skolā. Lai gan biju direktora dēls, nekādus nedarbus skolā nevarēju atļauties, lai gan nags uz tiem bija. Drīzāk pats cietu no tā, ka abi vecāki skolotāji. Tiesa, vienu logu gan skolas gados esmu izsitis,” smejas Artis. Viņš atzīst, ka laukos ir jauki, gluži kā Dieva ausī, tikai pietrūkst jūras. Brīvajos brīžos mākslinieks mēdz parunāt arī par politiku, lai gan pats tajā nekad neiesaistītos. „Gudrs cilvēks politikā neies. Tur lai iet varaskārie un ambiciozie, tie, kuri nekādi nevar iztikt bez tā, ka nav pirmie,” strikti saka Artis.
