Kas ir vieglāk? Piedot vai aizmirst? Manuprāt, var piedot, bet aizmirst nav iespējams.
Kas ir vieglāk? Piedot vai aizmirst? Manuprāt, var piedot, bet aizmirst nav iespējams.
Lai gan arī piedošana var būt dažāda – virspusēja izlikšanās, vienaldzīgs vārdu virknējums, garām aizzibošs, trausls smaids.
Bet atmiņām piemīt pārsteidzoši uzbrūkošs spēks. Tās uzglūn tumšās vakara stundās, apvijas apkārt cilvēkam un sit ar pārdzīvotā un pieredzētā veseriem. “Vai atceries, vai atceries!” jautā kāda neredzama balss, skanot cauri gadu desmitiem. Cilvēks ir bezspēcīgs atmiņu priekšā, un tās to zina.
Atmiņas paņem aiz rokas arī to ļaužu simtus un tūkstošus, kam vairs nav lemts pārnākt. Izkārto garās rindās un katru gadu – 14.jūnijā – ved cauri šodienai. Ved, lai mēs – dzīvie – neaizmirstu, lai atcerētos un nepiedotu. Lai ziedošā pļavā saplūktu baltu pīpeņu klēpi un kā baltas zvaigznes sētu pāri pasaulei to cilvēku piemiņai, kas palika Sibīrijas plašumos ar dzimtās Latvijas vārdu uz lūpām.
Atmiņas iedēsta bērzus. Kā baltos kreklos tērpušies bārenīši tie rindojas cits pie cita, stiepjot trauslās zaru rokas pretim glāstam. Tam glāstam, ko bērniem nepaspēja sniegt badā izvārgušas mātes, tam vienīgajam, ko aizliedza lopu vagona restotais logs, aiz kura kā zilas rudzupuķes laužu pūļa vidū īsu brīdi iemirdzējās tēva acis.
Atmiņas klusā lūgsnā noslīgst ceļos pie nezināma cilvēka kapa svešas dzelzceļa stacija malā, kur vientuļa sirmgalvja un bērna dvēsele izlūdzas svētību dzīvajiem par to, ka nepietika spēka izturēt.
Atmiņas pieklauvē pie to māju durvīm, kur tikai pelēks slieksnis glabā tās saimnieku soļus, bet vecā akas vinda, šūpodamās vējā, žēlojas par vientulību un svešu ļaužu vienaldzību. To vienaldzību, kas nemeklē atbildi uz jautājumu, vai zemes un darba mīlestība, kārtība un centība ir grēks, kas sodāms ar neziņas un baisu nojautu tālumu, ar šķiršanās un nebeidzamu asaru, vaidu, izsmiekla un ciešanu straumēm.
Atmiņas ir tās, kas māca mūs nepiedot. Nepiedot nevainīgu cilvēku izpostītus un nozagtus mūžus, mīlestību, kas samīta kā trausls ziediņš ceļa putekļos. Māca nepiedot badā un aukstumā mirstošus bērnus. Māca neaizmirst pagātni.
Atmiņas izzīmē tās bezjūtīgās dzelzceļa sliedes un vagonus, kuros aizveda cilvēku likteņus un dzīves. Vagonus, kas aizveda mūsu tautas daļu. Atmiņas kārto ziedus uz sliedēm. Citu pie cita, cieši cieši. Par katru dzīvību, par katru mūžu, par izraudātajām asarām un pārciestajām sāpēm, par nepiepildītajiem sapņiem un zaudētajām mājām.
Es nolieku sarkanu rozi atmiņu piemiņai un pateicībā noliecu galvu. Pateicībā, ka varu dzīvot, ka man ir mājas, ka varu būt starp savu tautu, ka rītos pamostoties, dzirdu tuvinieku balsis un lakstīgalas treļļus aiz loga. Es pateicos jums, ka dzīvoju.
