“Liepājas pedofili pēc piespiedu darba spēs nostāvēt uz likumpaklausības ceļa.” Lasot plašsaziņas līdzekļos šo tiesas darbinieces uzskatu, saprotu, ja būtu liepājniece, arī piedalītos piketa akcijā. Divi pieauguši tēviņi, citādāk viņus nevaru nosaukt, piecus gadus tur pastāvīgās bailēs mazu bērnu, turklāt – ilgu laiku, veic ar viņu netiklas darbības, bet par to – tikai piespiedu darbs! Man arī šī pārliecība, ka viņi spēs nostāties uz likumpaklausības ceļa, šķiet pilnīgi aplama. Nekas šos bērna spīdzinātājus nespēs labot, ja jau reiz viņi ar to nodarbojās bez jebkādiem sirdsapziņas pārmetumiem, labi apzinoties, ka var tikt sodīti. Izskan, ka to it kā ir slēpusi bērna māte. Ja tā, vai sieviete ir mātes vārda cienīga? Viņi gluži vienkārši cerēja, ka tas netiks atklāts. Tas, ka abi vīrieši tiesā atzina savu vainu, vēl neko nenozīmē. Nonākot uz tiesas sola, tā rīkojas ne viens vien likuma pārkāpējs, lai mazinātu soda mēru. Kurš būs tas cilvēks, kurš dos simtprocentīgu garantiju, ka vainīgie atkal pēc kāda laika tā nerīkosies? Kurš ik uz soļa stāvēs viņiem klāt? Viss beigsies ar to: sodu noteicām un aizmirsām. Varmāku rīcība neesot bijusi tāda, lai par to sodītu ar brīvības atņemšanu. Vai tiešām ir vajadzīgs, lai mazais bērns sajuktu prātā no abu vīriešu izdarībām, tiktu pilnībā uz mūžu sabojāta viņa veselība? Manuprāt, pārāk maigi izturamies pret šādiem netikleņiem, kuri, piespiedu darbu šā tā veikdami, kals plānus, kā nākamreiz būt gudrākiem.
