Vija Poļaka dzimusi Kalnienā. Uzskata, ka rakstīt dzeju iedvesmojusi novada skaistā daba. Bērnībā ļoti vēlējusies kļūt par skolotāju, taču slimības dēļ šis sapnis nepiepildījies.
Vija Poļaka dzimusi Kalnienā. Uzskata, ka rakstīt dzeju iedvesmojusi novada skaistā daba. Bērnībā ļoti vēlējusies kļūt par skolotāju, taču slimības dēļ šis sapnis nepiepildījies. Darba mūžu aizvadījusi, strādājot pašpārvaldes struktūrās. Nereti V.Poļaka saviem dzejoļiem raksta arī mūziku. Viņas kompozīcijas labprāt izpilda mūziķis Imants Ilgažs, pensionāru ansamblis “Sarma” un citi pašdarbības kolektīvi. Vijas dzejoļi iznākuši krājumā “No avota man auga dziesma”.
Pārdomu brīdī
Es veros dzimtenē kā lielā gleznā:
tur bērzu birztala ar staltiem, baltiem stāviem. Tie visi vienādi, tik brālīgi,
tik tuvi…
Tā latvju tautai jāstāv plecs pie pleca.
Bet tālāk gleznā redzu ainavu –
aiz bērzu
birztalas stāv nostāk ozols dižs.
Un līdzās kupla liepa tvan.
Un bites san… Tās simbolizē darbu.
Ir cilvēki, kas paceļas kā ozols un
kā liepa. Tie kalnup stāv, un viņos ir
kas īpašs:
tie tiecas saulei pretī, nebaidoties vētru, kaut atbalsta vien tik,
cik katrs pats sev. Tiem jāiztur,
šai zemē smeļot spēku.
Lien alksnis ražīgais un dažs labs kārkla ķeburs. Tie spēku atņemt grib un aizsegt diženumu. Ai, nē – vairs nenotikt tam tā, jo saimnieks nāk
ar asinātu cirvi! Viņš zin, kas jācērt, kuram piesiet sirdi.
