Fakti
Inese Prisjolkova absolvējusi Latvijas Universitātes Pedagoģijas fakultāti, iegūstot maģistra un doktora grādu.
Strādājusi par skolotāju Jelgavā, Izglītības un zinātnes ministrijā, darbojusies UNESCO.
Ieguvusi trīs reiki iniciācijas.
Izveidojusi “Pavasara studiju”.
Ar ko sākt?
Sākt domāt pozitīvi.
Jāiemācās vadīt prātu.
Negatīvu domu pārvērst pozitīvā.
Vecie ieradumi jāmaina pret jauniem.
Jāmaina attieksme pret notiekošo.
Gulbenes bibliotēkā novembrī ciemojās Inese Prisjolkova no Rīgas, kura ne tikai raksta grāmatas, bet pirms trīs gadiem ir izveidojusi “Pavasara studiju”, kur individuālās konsultācijās, semināros, mācībās un treniņos, meditācijas klasē un diskusiju klubā māca cilvēkiem būt laimīgiem katru dienu un mirkli. Uz tikšanos ar Inesi Gulbenē bija ieradies vairāk nekā pussimts klausītāju.
“Uzdodot sev jautājumu, vai iekšēji esmu laimīga, vai daru to, ko vēlos, sapratu, ka iekšējas laimes nav. Sākās mans meklējumu ceļš. Sapratu, ka no ārpuses nevienu cilvēku nevar padarīt laimīgu, ja viņš pats nemainās. Arī ārsts var izārstēt slimību, bet nevar padarīt cilvēku laimīgu. Esmu skolotāja, tāpēc nolēmu, ka varu organizēt seminārus un kursus, rakstīt mācību materiālus, izgudrot arvien jaunas metodes, lai stāstītu, cik viegli ir būt laimīgam, veselam, jaunam, skaistam un bagātam, absolūti neatkarīgi no tā, kur mēs šobrīd atrodamies. Viss ir atkarīgs no mūsu izvēles. Man ir vairāk nekā 20 gadu pieredze, pētot un meklējot atbildes, kā būt laimīgam,” stāsta I.Prisjolkova.
Mācības būtība
Ineses mācības būtība ir: vispirms iemācīties būt laimīgai, lai tad ļautu sakārtoties savai dzīvei. Viņa uzskata, ka cilvēki ir pieraduši domāt ačgārni, ka vispirms grib izaugt lieli un tad būt laimīgi, apprecēties un būt laimīgi, nopelnīt un būt laimīgi. “Ja vien mēs varētu rīkoties otrādi. No sākuma apzināties laimi sevī, sajust, cik mēs jau šobrīd esam laimīgi. Teiksiet, ka tas nav iespējams, jo mamma slima, nav naudas, bērns slimo, pasaulē arī nav kārtības… Tieši tāpēc, lai tas viss nenotiktu, lai varētu sakārtot to, kas notiek apkārt, ir jāiemācās jau tagad būt laimīgiem. Vai gan slimajai mammai palīdz tas, ka blakus esošais ir nelaimīgs? Vai bērnam tas palīdz, ja mamma ir uztraukusies? Viss ir absolūti otrādi. Ja mēs visas būtu tik viedas mammas, kas varētu atslābināties un laist dievišķo mīlestību caur sevi, lai bērnam tiktu mūsu labā enerģija, bērns ātrāk atveseļotos,” ir pārliecināta Inese.
Dzīve ir uzdāvināta
Ineses dzīvesstāsts ir diezgan dramatisks. Savulaik viņa domājusi, ka apprecēsies, būs laimīga un dzīvos, līdz nāve šķirs. “Tikai neiedomājos, ka nāve var atnākt ļoti ātri. Vīrs nomira, kad viņam vēl nebija 40 gadi. Paliku viena. Iekritu tik dziļās sērās, ka stāvēju istabā un sajutu, kā aukstums nāk no sienām. Stingu aiz vientulības. Turpināju šādi dzīvot. Piedzīvoju divus insultus un pilnībā zaudēju redzi. Kad tas notika, sapratu zīmi: ja tu negribi redzēt, cik šī pasaule ir skaista, tev šo opciju var noņemt. Manā gadījumā redze pazuda uz 20 minūtēm. Sapratu, ka šādi nevar izturēties pret dzīvi, jo tā mums nepieder. Dzīve mums ir uzdāvināta. Ja nemīlēsim to, ko Dievs mums ir devis, to visu sāks noņemt. Ja jums kādam šobrīd ir sajūta, ka varat kaut ko zaudēt, mainiet savu attieksmi, jo bailes ražo negatīvismu, kas pēc kāda laika īstenojas dzīvē,” iesaka Inese. Viņas dzīvē viss sakārtojās. 40 gadu dzimšanas dienā Inese satikusi savu lielo mīlestību Tomu, atkal ir laimīgi precējusies, bet pirmajā laulības gadā piedzīvojusi to, kā pati ražo bailes. Katru dienu, kad Toms devies uz darbu, viņai sākusies panika, ka arī otrais vīrs var nomirt. Lai atbrīvotos no bailēm, viņa sākusi sarunāties ar Visumu, līdz sajutusi, ka ir norunājusi nost savas bailes, ka panikas vairs nav.
Ieklausies sevī!
Dzīvodama Dubultos, Inese arī šajā gadalaikā joprojām peldas jūrā un cenšas ievērot diennakts ritmu, uzskatot, ka mums jādzīvo saskaņā ar dabu. Viņa iesaka vakaros iet gulēt pulksten 22.00, jo tikai līdz 24.00 atpūšas galvas smadzenes. Pēc tam tās atkal ir rosībā, mums tikai šķiet, ka guļam. Inese pierāda, ka nav tā saukto “pūču” un “cīruļu” – cilvēku ar dažādu bioritmu. Viņasprāt, “pūce” ir izlaidies “cīrulis”. “Kā rodas “pūce”? Bērns grib piedalīties skaistajā vakara dzīvē, un mammas neliek viņu laikā gulēt. Pusaudža gados pulksten desmitos neviens neguļ, studiju gados – ne tik. Vēlā gulētiešana kļūs par paradumu. To atgriezt atpakaļ saskaņā ar dabas ritmu ir ļoti viegli, tikai tas jādara pakāpeniski un ar mīlestību. Ja gulēt ejat pulksten 1.00, tad nedēļu ejat gulēt 00.30, tad 24.00 un tā tālāk. Pulksten 21.30 visām “pūcēm” un “cīruļiem” uznāk miegs, bet ko dara sevi cienoša “pūce”? Uztaisa dubulto kafiju un visu vakaru darbojas. Labāk no rīta celieties agrāk, jo rīta enerģija ir tā, kad vajag iet laukā, lai mijiedarbotos ar dabu. Rīta enerģija ir spēks, vakara – nogurums,” iesaka Inese. Viņa atzīst, ka ilgu laiku visu darījusi ar domu spēku, neaizdomājoties par ķermeni, kas ir jāgodā. Rudenī Inese iesaka ēst dzērvenes ar medu. “Organisms mums pasaka priekšā, kas ir jādara, kad jāatpūšas, kad jāēd. Tikai sevī ir jāieklausās. Latvietim gads beidzas novembrī. Decembrī līdz ar Kristus piedzimšanu mums sākas jauns gads un rodas jauna enerģija. Šobrīd mēs ejam uz ziemas miegu. Mums beidzas spēki, tāpēc nevajag sevi skubināt uz kaut kā jauna radīšanu,” iesaka studijas vadītāja.
Laime un prāts
Inese ir sarakstījusi grāmatu “Mana laimes dienasgrāmata”. Tajā ir desmit viņas dzīves stāsti, sākot ar 2004.gadu. Grāmatā ir daudz tukšu lapu. Tajās viņa iesaka katram lasītajam atvēlēt katru vakaru desmit minūtes, lai ierakstītu dienas trīs vislaimīgākos mirkļus. “Tā mēs pamazām kļūstam par skaisto un mīlestības piepildīto mirkļu medniekiem,” saka Inese. Viņa uzskata, ka mums pieder izvēle – dzīvot krīzē vai laimes piepildītā ikdienā, trūkumā vai pārpilnībā, atkarībā vai pastāvībā. Tieši tāpēc arī savai jaunajai grāmatai Inese devusi nosaukumu “Ieelpo laimi un mīlestību”. Nākamā viņas grāmata būs par veiksmi un pašapziņu, motivāciju un dzīves jēgu.“ “Tikai mēs katrs pats esam savas dzīves autori,” uzsver sieviete.
