Jaunais Gulbenes evaņģēliski luteriskās baznīcas mācītājs Māris Sarma redakcijā ienāk smaidīgs. Mani pārsteidz, cik viņš ir atklāts. Varbūt tādēļ, ka viņa ceļš līdz garīdzniecībai bijis grūts un nebūt rožu ziedlapām kaisīts?
Jaunais Gulbenes evaņģēliski luteriskās baznīcas mācītājs Māris Sarma redakcijā ienāk smaidīgs. Mani pārsteidz, cik viņš ir atklāts. Varbūt tādēļ, ka viņa ceļš līdz garīdzniecībai bijis grūts un nebūt rožu ziedlapām kaisīts?
– Tu esot mācījies par mākslinieku?
– Mamma teica, ka man jākļūst par kaut ko dižu – direktoru, mākslinieku vai aktieri. Un es tam piekritu (smejas). Es jau kopš bērnības apmeklēju zīmēšanas pulciņus, gleznošanas nometnes, man tas patika. Beidzu Lietišķās mākslas vidusskolu, un diplomā rakstīts, ka esmu vitrāžists – meistars. Vitrāžas ir dzīva māksla, kur piedalās cilvēks, stikls un saule. Taču es šajā arodā nevarēju atrast darbu, tajā laikā tas bija pat neiespējami, varēju vien paskatīties uz savu diplomu un papriecāties. Kopš tā laika es gleznoju tikai savam priekam. Gleznoju dabu. Portretus es nevaru, tur vajag Kultūras akadēmijas izglītību. Lai radītu darbu, vajadzētu pabūt vienatnē ne tikai vienu, divas dienas, bet mēnesi vazāties pa pasauli, gūt iespaidus un tad just, kā nāk ārā, kā verd.
Pēdējo vitrāžas darbu veidoju garīgi atpalikušo cilvēku centrā “Cerību ligzda”, kur bija doma par kapelas izveidošanu. Arī Gulbenes baznīcā divos logos bijušas vitrāžas. Ar laiku es tās varētu mēģināt atjaunot, jo tehnika ir iemācīta, to man atņemt nevar, tas man ir uz mūžīgiem laikiem.
– Kad saprati, ka kļūsi par mācītāju?
Par kalpošanu es nekad nebiju domājis. Tā doma man piestājās klāt kā eņģelis. Tas notika Burtniekos, kad pēc smagām dzīves traumām devos uz Burtnieku draudzi. Es restaurēju Burtnieku baznīcas logus, viņi man par to deva naktsmājas. Kā kalps Blaumaņa romānos strādāju par vēdera tiesu (smejas). Man bija iespēja gleznot un meklēt jaunu virzienu savai dzīvei. Tad sapratu, ka uz Rīgu atpakaļ nemaz nevaru braukt, jo es nezinu, kam dzīvoju, kādēļ pasaulē esmu. Tas bija izmisuma laiks, kad es slēpos no pasaules. Esot baznīcā, galvā smagos jautājumus maļot, sadzirdēju balsi, kas man teica: “Es gribu, lai tu esi mans mācītājs.” Arhibīskaps gan man skaidri pateica, ka par mācītāju neordinēs.
– Kāpēc neordinēs?
Man bija šķirta laulība, sieva iemīlēja citu cilvēku un mani atstāja. Toreiz arhibīskaps skaidri pateica, ka cilvēks, kam ir šķirta laulība un kurš ir precējies otrreiz, nevar būt mācītājs. Saskaņā ar Svētajiem Rakstiem bīskapam ir jābūt vienas sievas vīram. Es tomēr jutu, ka Dievs mani izvadīs cauri visām problēmām. Tā arī notika.
– Kāpēc tev vajadzēja piedzīvot gara izdzīšanu?
Mana vecmāmiņa bija zīlniece, un neliegšos, arī man bija tā sajūta, ja es pastudētu melno maģiju, man būtu ārkārtīgas sekmes. Man bija tāds vilinājums. Tad es piedzīvoju ļaunā gara izdzīšanu.
Tolaik mācījos “lietišķajos”, biju panks. Man bija gari, iestīvināti mati, bārda, lakats ar miroņgalvām. Kad filmēja filmu “Vai viegli būt jaunam?”, es savam draugam aizdevu ādas jaku, kas man bija, lai filmā viņš labāk izskatītos. Tajā laikā es klausījos sātanisko roku. Es biju pārņemts ar to visu. Un tajā pašā laikā paralēli visu laiku gāju uz baznīcu. Biju remdenais. Taču man vienmēr kāda balss čukstēja, ja tavā dzīvē notiks kaut kas labs, tad tas būs tikai caur baznīcu.
Cilvēks, pats neapzinoties, sevī ielaiž ļauno garu. Es redzēju, kāds izskatās manī dzīvojošais gars. Viņa skatienu nekad neaizmirsīšu un biju pārsteigts, ka viņš izskatījās tāds pats kā es. Tad man nāca tā atziņa, ka cilvēks ārēji parāda, kas viņā mājo.
– Vienas dienas laikā tu pilnībā mainījies?
– Jā, kad sapratu, ka gribu būt mācītājs, es sevi radikāli mainīju. Sāku lasīt daudz kristīgās grāmatas, katru dienu lasīju Bībeli. Ja pirms tam man bija grūti lūgšanā pateikt trīs vārdus, tad pēc tam brīvi es varēju lūgties pat divas stundas. Pēkšņi varēju lidot, tādas bija sajūtas. Tas bija izvirduma laiks.
Studiju laikā tu pētīji raganu prāvas Livonijā.
– Bakalaura diplomu rakstīju par “Raganu prāvām Livonijā”. Jau kopš skolas laikiem man interesējusi vēsture, patika filmas par bruņiniekiem. Raganas, okultisms, tikai šoreiz es to pētīju no citas puses. Ātrā tempā tas bija jādara, un es tikai pavēru durvis uz šo tēmu un aizvēru. Par secinājumiem es biju dikti apbēdināts. Tā bija industrija, kas radās nevis reālajā garīgajā pieredzē, bet diemžēl uz Romas teologu rakstāmgaldiem. Es atklāju milzīgu sātanisku dubultspēli baznīcā, jo velna gars tik tālu bija apstulbinājis Dieva kalpus, ka viņi nīcināja cilvēkus. Velnam bija ārkārtīgs prieks, ka Dieva cilvēki kalpo viņam, zvērīgi moka citus cilvēkus, tā bija baznīcas čeka. Tas diemžēl bija baznīcas apsēstības laiks. Kas bija raganas? Gan dziednieces, zīlnieces, gan arī vienkārši skaistas sievietes.
Vai tavs ceļš palīdz saprast citus cilvēkus?
Pats esmu izbradājis dubļu ceļu un zinu, kā jūtas tie, kas to vēl bradā. Esmu pabijis viņu ādā. Es nevarētu strādāt cietumā, jo neesmu sēdējis. Man būtu grūti strādāt ar narkomāniem, jo es neesmu lietojis šādas vielas. Ja tu pats neesi gājis visam cauri, tad ar cilvēku saruna ir akla. Esmu bijis mēslos pāri galvai. Esmu rijis mēslus! Vairs tādā dzīvē nevēlos atgriezties. Tieši tādēļ es izjūtu tos cilvēkus, kas tā vēl dzīvo. Saprotu viņu domāšanas veidu, viņu tieksmes. Jo depresija bija mana maize, ko es ēdu katru dienu. Skumjas un bezjēdzība bija manas sabiedrotās.
Mīlestība dzīvē spēj mainīt visu. Arī tavā?
Ar Lieni es esmu precējies jau piecus gadus. Ģimene. Tas ir tik skaisti! Manā pagājušajā dzīvē ir bijis daudz sieviešu, es tās esmu mainījis ik pēc nedēļas, par mani varētu teikt sliktākos vārdus. Caur Dievu atradu savu sievu Lienīti! Man viņa nekad nav apnikusi, es ar katru dienu mīlu viņu arvien vairāk. Meitiņa! Arī par viņu man ir sāpīgs stāsts. Mēs viņu ļoti gaidījām. Grūtniecības laikā sievai sākās asiņošana, un mums slimnīcā paziņoja, ka cerību nav nekādu. Es negribēju, lai mans bērniņš mirst nekristīts. Es ņēmu ūdeni, svētīju to un lēju uz Lienes vēdera. To darīju aiz izmisuma. Nezināju bērna dzimumu, bet viņu kristīju. Viss ļaunais process pēc tam bija apstājies. Mana Lienīte bija kā sala bēdu okeānā. Tur palīdzēja lūgšana. Liene piedzemdēja meitiņu ar zilām actiņām. Tieši tā, kā es gribēju. Es to biju lūdzis Dievam, un nu man ir.
Jā, esmu laimīgs, kad viņas abas ir dievkalpojumā, lai arī Rebeka reizēm skaļi uzvedas un iekliedzas. Kā man patīk viņu aizmidzināt uz rokām, sajust, kā viņa čamda mani ar savu mazo rociņu! Tā ir tāda laime, kuru es nevaru aprakstīt. Gan par sievu, gan dzīves jēgu, gan meitiņu, gan par šo draudzi, par visu es varu pateikties Dievam. Es redzu lielo, labvēlīgo roku, kas darbojas. Es Viņu atpazīstu caur savas dzīves notikumiem.
– Mācītājs visu laiku ir zem palielināmā stikla.
– Mācītājam ir jābūt vērtībām, kas spīd viņa dzīvē. Nevar būt paģirains, nopīpējies mācītājs, kas visu laiku ir mūžīgos parādos vai kārs uz sievietēm. Pareizs dzīvesveids nav grūts, ja tas nāk no sirds un ja tiešām gribi dzīvot kopā ar Dievu. Svētulīgs un perfekcionizēts dzīvesveids gan nav iespējams. Mācītāju vēro kā Dieva pārstāvi, es to uzskatu par saprotamu, kaut gan es esmu arī cilvēks.
Esi kādreiz sāpēs prasījis, kādēļ tas viss notiek tieši ar tevi?
– Ticību nevar ne pierādīt, ne iepotēt. Gluži kā Leonardo da Vinči gleznā, kur saskaras Dieva un cilvēka roka. Kad tas notiek, tad cilvēkā dzimst ticība. Tas ir liels noslēpums. Tas ir Dieva pieskāriens. Cilvēks dzīves laikā tiek liekts, sists. Tieši tas arī ved pie ticības. Nežēlīgi, bet laikam cita ceļa nav. Es neticu, ka cilvēks, izlasot vienu garīga rakstura grāmatu, var nākt pie Dieva. Es šādai ticībai neticu. Kad esi dragāts un šķaidīts dzīvē, tad esi sapratis, ka ir kaut kas augstāks, ka ir Dievs. Varbūt cilvēki pieraduši slēpties? Baidās pieņemt garīgo patiesību, sajusties vārgāks? Tie, kas ir baznīcā, zina, kādēļ viņi tur ir, viņi ir izgājuši cauri kādai pieredzei.
Ja tu gribi būt gudrs, stiprs, tad Dievs tevi līdz ausīm iebāzīs problēmās un konfliktos, tā, ka jūgsies nost, līdz sauksi: “Viss, es vairāk nevaru!” Tad Viņš ceļ tevi ārā un liek vietā, kur ir paredzējis nolikt. Tas viss ir Dieva plāns katra cilvēka dzīvē. Ja cilvēks iet cauri smagām grūtībām, tad ir divi skaidrojumi. Vai nu viņš tiek gatavots jaunam dzīves posmam, vai arī viņš kaut ko nepareizi dara, lien iekšā tur, kur nevajag, kur ir problēmas. Es sen jau neticu vārdam “nejaušība”. Nekas nenotiek tāpat vien. Ar mums strādā lielais Radītājs. Tikai mēs esam akli un nemākam to nojaust, un mēs jautājam, kādēļ tas ar mani notiek. Un paliekam pie šiem jautājumiem un atbildes nemeklējam.
Tu vēl joprojām priecājies, ka esi Gulbenē?
Draudzes attieksme ir unikāla. Man ir sajūta, ka mēs te ilgi dzīvosim. Kad es sāku strādāt Rojā, tad man iekšējā intuīcija teica, ka mēs tur ilgi nepaliksim, un priekšnojauta piepildījās. Šeit sajūtas ir citādākas. Esmu kalpojis Kurzemē un šeit, Vidzemē, redzu citu attieksmi. Es māku to novērtēt. Saprotu, kādēļ man baznīcā bija jāiziet cauri šausmīgai pieredzei.
Protams, šeit jāsāk viss no nulles. Skaistās emocijas atdzisīs un parādīsies pirmās skabargas. Tik naivs jau es neesmu, lai domātu, ka šeit ir paradīze. To es aptveru. Taču es redzu attieksmi. Cilvēkus, kas ir iekšēji motīvi kaut ko darīt. Tas dod arī man motivāciju strādāt.
Es gribu draudzi sakārtot no iekšienes. Gribu ieviest garīgās aprūpi baznīcas kalpotājiem – svētdienas skolotājiem, ērģelniekam. Viņiem īpaši veltītus svētbrīžus, kad es lūdzu par viņiem. Esmu sapratis, ka ar laiku tie, kas kalpo, izsīkst, viņus vajag īpaši uzpildīt. To es sapratu, vērojot krāsni. Ja nepabužina pagales, tiklīdz tās atstāj novārtā, tās izdeg.
Gribu veidot pozitīvu baznīcas tēlu sabiedrībā. Es gan esmu iemācījies nekalt lielus dzīves plānus. Tā ir mana skola. Domā par šodienu, nesapņo simts gadus uz priekšu! Ir lietas, kas jādara šobrīd, šodien un rīt. Parīt, tad Dievs parādīs, kā dzīvot. Arī mūsu draudzei.
***
Vizītkarte
Vārds, uzvārds: Māris Sarma.
Dzimis: 1967.gada 9.oktobrī Rīgā.
Mācījies: Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolā, Lutera akadēmijā.
Darbs: 2000.gadā iesvētīts par evaņģēlistu. Par mācītāju iesvētīts 2003.gadā Rojā. Kalpojis Rojā, Dārtē, Kolkā. Šobrīd kalpo Gulbenes, Jaungulbenes un Lejasciema evaņģēliski luteriskajās draudzēs.
Ģimenes stāvoklis: precējies, ir sieva Liene un 1,5 mēnešus veca meita Rebeka Elīna.
