Tā nu tajā dzīvē iekārtots – cilvēkam paliekot vecākam, stīvums iemetas gan kaulos, gan locītavās, bet prāts vēl arvien turas kā jaunībā. Tāpat vēl gribas pa reizei sēnēs un ogās aizbraukt, tāpat kādu dziesmu vai danci ar radiem kopā uzraut. Tikai tā, šad tad pa drusciņai uzstellējot dūšu, oma kļūst gaišāka un acis redzīgākas.
Redzu, ka tas pats jau notiek arī ar manu Vijolīti – locīšanās pēc sēnēm acīm redzami atgriezusi lokanumu arī viņas kaulos un krietni vairojusi dzīves sparu. Jau vairāk nekā nedēļu viņa noņēmusies ar sēņu vākšanu, vārīšanu un sālīšanu, bet vēl arvien pa logu vēro, kāds nākamajā dienā būs laiks,- varbūt arī rīt kādu grozu varēs piesēņot. Tieši tur, pie loga, viņa pavisam nejauši atrada manas jaunās rūpes un pie viena arī – šī stāsta tematu.
– Kazīt! Vai tev nešķiet, ka mums vajadzētu virtuves logu pārkrāsot? Re, palodzei krāsa atlupusi… Un te, gar stikliem, arī tā pavisam neglīti izskatās. Atceries, cik ļoti tev pašam patīk balts rāmis? Un es tad piekārtu tīrus baltus aizkarus… Ah, cik tad te būtu skaisti! Kā paradīzes stūrītī!
Lai arī savos septiņdesmit un piecos gados jūtos vēl gana stiprs, pēc nedēļu ilgas sēņošanas gandrīz vai nopriecājos, – re, būs man citas rūpes un krietni vieglāks darbs. Daudz nedomājot, apsolījos jau nākamajā dienā ķerties pie darba.
Tikai brīdi vēlāk, piesēdis apdomāt, kā labāk uzsākt jauno loga krāsošanu, sapratu, ka tik vienkārši tas nemaz nebūs. Ja vietas atbrīvošana pie loga vēl tīrais nieks, tad daudz nopietnāka problēma bija – remontam vajadzīgo materiālu trūkums. Pat nebūdams sertificēts remontstrādnieks, sapratu, ka bez pareizā izmēra un materiāla pindzeles, smilšpapīra, špakteles un krāsas to nepaveikt. Ieskatoties sienas skapja plauktos, sapratu, ka to visu nāksies pirkt. Un kas to vēl lai zina, cik man spēka pietiks? Kamēr veco krāsu ar smilšpapīru nokasīs…
Jau gatavojos savus apsvērumus izklāstīt Vijolītei, kad atskanēja zvans pie durvīm – izrādās, kā paša Dieva sūtīts, pie mums ciemos ieradies manas māsīcas vīrs Ervīns. Kā nesen tikām dzirdējuši gan no māsīcas, gan no paša Ervīna – vasarā savā dzīvoklī viņš veicis simtprocentīgu kosmētisko remontu un visu – paša rokām. Tad jau viņam jābūt visiem vajadzīgajiem instrumentiem! Pat vēl vairāk – ja jau viņš tāds meistars, varbūt arī mūsu virtuves logu viņam nebūtu grūti nokrāsot?
Nekavējoties ķēros vērsim, tas ir, Ervīnam „pie ragiem”. Ņēmu pie rokas un vedu rādīt nomelnējušo loga rāmi un atlupušos krāsas pleķus uz palodzes.
– Ā, tas taču pilnīgs sīkums! – viszinīgi iesaucās Ervīns. – Pāris stundu darbs, un logs izskatīsies kā jauns!
Klusībā gan apšaubīju viņa darba tempus, bet – ja jau meistars tā saka, tad – kas to lai zina! Varbūt viņam kādas jaunas loga apstrādes metodes zināmas! Zinātne attīstās!
– Un cik tad tāds fiksais darbiņš mums izmaksās? – Vijolīte koķeti apjautājās.
Atceros, atceros, kā viņai reiz acis mirdzēja, kad Ervīns vienā radu ballē manu kundzi vien dancināja. Sadancojušies esot, re kā!
Kreiso aci piemiedzis, pamatīgi izpētot visus loga stūrus, Ervīns tā kā apdomājās, kā liels aktieris iepauzēja un tad izspļāva vienā īsā zilbē: – Trsdst!
Manīju, kā Vijolītes uzacis pacēlās puslokā, pierē ievilkās dziļa grumba, un tikai tad aptvēru, ka arī es neko nesapratu.
– Atvaino, cik tu teici? – bažīgi pārjautāju.
– Nu, labi, dvdst piec!
Tagad bija mana kārta saraukt pieri un parēķināt: krāsa plus vismaz divas pindzeles, smilšpapīrs, špaktele un vēl darbs – vai nav tā kā drusku par daudz?
Laikam jau manīdams, ka haltūra var paiet garām, Ervīns pastiepa roku:
– OK, sit saujā! Jums kā radiem – par divdesmit rīt vakarā logs spīdēs kā jauns! Tev, Kazi, jānopērk tikai krāsa, pārējais, pervēšanai nepieciešamais, man jau ir.
Nu, tas jau šķita pavisam labs piedāvājums. Redzēju, ka arī Vijolīte uzsmaida kā silta maija saulīte, un man arī rūpju tikpat kā nekādu.
Norunājuši darbus sākt pēcpusdienā (kā nekā – meistaram ar pāris stundām pietiekot), atvadījāmies līdz nākamajai dienai.
Gaidāmajai loga krāsošanai par godu virtuves izkārtošanu sākām jau no rīta. Vijolīte pat izlēma nebraukt kaimiņiem līdzi sēnēs. Kā nekā, lai meistaram būtu lielāka rīcības brīvība, vajadzēja pārbīdīt virtuves skapīti, un to nu bez viņas ziņas nevarēja nekādi.
Ieturējuši agras pusdienas, ar avīzēm apsprauduši gāzes plīti un skapīšus, sasēdāmies uz dīvāna, gaidīdami meistara ierašanos.
Ervīns ieradās pievakarē, kad Vijolīte jau bija iegrimusi savā iecienītajā seriālā. Nu, vismaz no malas tā izskatījās, lai gan, cik nu es viņu pazīstu, viņas domās valdīja apvaldītas dusmas uz meistaru.
Nu, protams, seriāla varoņus nācās aizmirst, jo visu uzmanību pieprasīja Ervīns. Lepni uzstutējis galda vidū palielu maisu, pilnu ar štrumentiem, viņš citu pēc cita tos cēla laukā un kārtoja rindā uz galda. Kā tik tur visa nebija! Šaurāki un platāki tapešu griežamie naži, divu veidu krāsas vannītes, īsāki un garāki krāsojamie rullīši ar visiem rokturiem, dažāda izmēra leņķi un līmeņrāži, metāla un koka mērlentes, īleni, vīles un skrūvgrieži visādām vajadzībām, āmuri, knaibles un platstangas, dažādu izmēru un krāsu konktaktligzdas un izolācijas lentes, rūpīgi satīti vadu galu kamolīši, bundžiņas ar mazām skrūvītēm un nagliņām un visbeidzot dažādu izmēru otas un pindzeles – sākot no platās tapešu līmes klāšanai, līdz pat vissmalkākai, ar kādu mākslinieks itin viegli varētu radīt vissarežģītāko musturi.
Pārcilādams visu šo bagātību, Ervīns neskopojās ar komentāriem – šo pircis tur par tik santīmiem, to – tur un par tik santīmiem, šis te instruments gan izmaksājis traki dārgi, bet šim līdzīgu viņš kaut kur pazaudējis. Vai tik ne pie viņiem, kad krāsojis durvis?
(Turpmāk – vēl)
