(Turpinās no 9.septembra)
Visu šo laiku iecietīgi klusējusi, Vijolīte steidzīgi iebilda: – Durvis krāsoja Kazis pats. Tad mēs vēl nezinājām, ka mums tāds labs meistars rados.
– Ai, nu labi! Laikam kaut ko sajaucu. Būšu kādā citā vietā atstājis, – Ervīns atmeta ar roku un steidzīgi turpināja savu instrumentu uzskaiti.
Šī vīlīte no dimanta, tā – no īpaša metāla, šis skrūvgriezis ar magnētiņiem, tas – saliekams… Un cik tas viss kopā izmaksājis!
Nojautu, ka zemtekstā tas varētu skanēt: „Nu, jūs redzat, kāds es varens meistars!?”
Sapratu, ka manis nopirktā niecīgā baltās krāsas bundžiņa blakus šai bagātībai tāda niecība vien ir. Ko nu es…
Bet tad pēkšņi – kā gaismas zibsnis – pār mani nāca apskaidrība: visā šajā instrumentārijā trūka paša būtiskākā loga krāsošanai – smilšpapīra, špakteles lāpstiņas un tepes, un starp atnestajām pindzelēm nemanīju nevienu, kas būtu pietiekami liela (vai maza) un mīksta loga krāsošanai.
– Paklau, meistar, – es uzdrošinājos viņu pārtraukt. – Bet kā tad logs? Mums jau nevajag virtuves kosmētisko remontu. Tikai logu!
Ervīns tā kā drusku iepauzēja, bet tad ņipri turpināja:
– Nu, takš netraucē – maisa dibenā būs viss vajadzīgais.
Un izrāde turpinājās. Līdz maisa dibenam.
Diemžēl, arī tur neatradās nedz smilšpapīrs, nedz špaktele. Nervozi pārcilājis pindzeles, viņš atlasīja kādu sauju, kuras noteikti derot loga krāsošanai. Kad mēģināju ko iebilst, viņš nikni paskatījās uz mani un uzsauca:
– Kurš te ir meistars! Es labāk zinu!
Pametis visu uz galda, viņš solījās aiziet pēc smilšpapīra un tūlīt būt atpakaļ.
Nogaidījām viņu līdz tumsai. Tad rūpīgi sakārtojām instrumentus atpakaļ maisā un devāmies pie miera. Vijolīte gan pukstēja par izcūkoto dienu, un arī es pats prātoju, cik daudz pa šo laiku pats būtu pamazām paveicis. Bet ko nu vairs…
Kad nākamajā rītā kaimiņi aicināja Vijolīti braukt uz mežu, viņa atteicās. Kā nekā – nāks meistars un krāsos logu.
Kādu stūrīti virtuvē atbrīvējuši azaida pagatavošanai, pieticīgi paēdām brokastis. Pēc četrām stundām arī pusdienas. Vēl pēc četrām stundām Vijolīte sēdās skatīties savu seriālu, un es viņai blakus. Vēl pēc četrām stundām devāmies pie miera. Grozīdamies no vieniem sāniem uz otriem, izlēmu – no rīta pats ķeršos pie darba. Cik spēka būs, tik arī pamazām darīšu.
Savādi, ka tonakt sapnī redzēju mūsu kaimiņa dēlu. Ne nu es par viņu īpaši domāju, ne kā, bet, re – kā dzīvs! Nakts vidū no sapņa pamodies, priecīgi sasitu plaukstas – re, kur īstais meistars! Beidzis amatniecības skolu, viņš noteikti pratīs paveikt tādus sīkumus!
Pirmais, ko no rīta darīju, steidzu pie kaimiņa – sak, izpalīdzi! Izstāstīju visu, kas un kā, pasūrojos, ka pats vairs neesmu tik sprigans, lai tiktu ar šo darbiņu pa godam galā. Varbūt puika ko var.
Ah, kādu Jurka palaida smieklu! Man esot galīgi greizs priekšstats par galdniekiem! Rasējumu viņš varot uztaisīt augstākā līmeņa, pēc rasējuma kolosālu beņķi uzmeistarot – jā, tomēr logu krāsojis līdz šim vēl neesot.
Bet – viņš man varot ieteikt labu speciālistu. Uzrakstījis uz lapiņas telefona numuru, kaimiņš labprāt padalījās savā pieredzē. Viņa lauku sētā Gunča esot uztaisījis cūkaizgaldu.
– Pa pirmo! Kaut uz žurnāla vāka likt! Tādu tu nekur nebūsi redzējis, – viņš uzlielīja. – Puisis ar zelta rokām! Lēnu strādā, bet – pamatīgi!
Vispirms Gunča ar ēveli perfekti apdarinājis visus dēļus un stabus – tā, lai ne zara vai miziņas nepaliek. Tad ar smilšpapīru gludi nopulējis un vēl ar beici nopervējis. Ar metramēru iezīmējis stabu vietas, ar līmeņrādi naglojis sētu. Un ne jau kaut kā – dēlīši rakstā pienagloti. Gandrīz kā Lielvārdes josta izskatoties. Vēl gribējis vienu aizgalda stūri izbetonēt, lai puscūčiem sausāka un tīrāka gulēšana, bet Jurka noprotestējis – nevarēšot samaksāt.
Neko daudz jau puisis neprasījis, teicis – darbs priekam, vairāk rokas ievingrināšanai. Tāpat cita neesot ko darīt. Jurka tomēr divdesmitnieku iedevis, tomēr – tāds darbs paveikts! Tad nu puisis par to pašu algu vēl trušu būdu uztaisījis – tieši tādā paša skunstē – ar ēveli, smilšpapīru un līmeņrādi!
Jā, nu šito stāstu saklausījies, es tūlīt zvanīju Gunčam. Un, kā par brīnumu, viņš uzreiz bija gatavs darītājs.
Nu steidzu pie Vijolītes ar labām ziņām: – Tūlīt klāt būs īstais meistars! Ne pa jokam!
Viņa gan visai neticīgi uz mani paskatījās, kaut ko nopurpināja par meistaru, kas no debesīm nokritis, bet tūlīt jau aizsteidzās uz virtuvi nokopt traukus.
Gunča klāt bija pēc nepilnas stundas. Novērtējis paveicamā darba apjomu, viņš lietpratīgi pavēstīja: – Ja tūlīt ķeršos pie darba, varbūt līdz vakaram paspēšu. Redzēs, kā žūs perves.
Izvilcis no somas modernu slīpmašīnu, viņš tūlīt ķērās pie palodzes atbrīvošanas no vecās krāsas. Pirms tam gan vēl grīdu noklāj ar biezu avīžu kārtu. To redzot, es priecīgi saberzēju plaukstas – šis puisis nav ar pliku roku ņemams.
Kad pēc laba laika ieskatījos virtuvē, Gunča ar smalku smilšpapīru pulēja loga rāmi. Kad to pavēstīju Vijolītei, viņa priecīga steidza gatavot sviestmaizes – puisis taču bez pusdienām raujas.
Sapratis, ka man par logu vairs nav jāuztraucas, atļāvos apciemot kaimiņu. Gribējās pateikties viņam par vērtīgo ieteikumu.
Jurka izrādījās traki nevaļīgs, vien lielīgi uzsauca:
– Nu, bet ko es tev teicu?! Zelta rokas! – un man atlika tikai piekrist.
Saulei rietot, logs izskatījās kā jauns – meistarīgi, bez nevienas rieviņas noklāts, tas izskatījās tik labi, ka mēs ar Vijolīti apskāvušies stāvējām loga priekšā un lūkojāmies tajā kā gleznā. Tad arī pamanījām, ka Gunča nomainījis vecos loga kloķīšus. Baigais malacis! Lai arī krāsa vēl nebija pilnībā nožuvusi, tagad tas šķita vien niecīgs sīkums.
Atvadoties, līdz ar skaļu sajūsmu par meistarīgi paveikto darbu, centos Gunčam saujā iespiest arī otru desmit latu banknoti, bet viņš spītīgi palika pie sava: – Kas nu tas par darbu! Tīrais prieks! Rīt ienākšu paskatīties, kā viss izskatās gaismā un pie viena notīrīšu rūtīm putekļus – tad bilde būs pavisam klāra.
No tāda piedāvājuma mana Vijolīte tik ļoti samulsa, ka piesolīja Gunčam rīt brokastīm izcept pildītās pankūkas – tās viņai debešķīgi padodas! Bet puisis pasmējās, ka samaksu jau esot saņēmis. Nu, ko tur vairs piebilst?
Trīs dienas vēlāk pavisam nejauši uz ielas satiku Ervīnu. Padusē pasitis sendienās lietotu portfeli, viņš lielā steigā kaut kur skrēja. Nesamais izskatījās krietni uzblīdis. Vēlāk mājās abi ar Vijolīti par to spriedām – interesanti, no kā?
Varbūt Ervīns piestrādā par mājskolotāju? Vai varbūt kādam uzdevies par zinošu grāmatvedi vai juristu un tagad steidz turp ar veselu papīru kalnu? Pasarg’, Dievs, no tāda lietpratēja!
Instrumentiem viņš tā arī pakaļ neienāca – laikam jau no ielas manīja, ka mūsu virtuves logs skaisti nokrāsots no abām pusēm. Visu viņa bagātību iepakojām kastē un ar kaimiņiem nosūtījām māsīcai – gan jau saimniecībā noderēs.
Vakar Ervīnu manīju ģērbušos tumšā uzvalkā, baltu kreklu un šlipsi, cienīgā solī slājam uz novada pašvaldības pusi. Interesanti, vai tiešām viņš tagad tēmē uz deputāta vietu…
