Pēc vienpadsmit gadu ilgas prombūtnes Ata Bukovska ģimene no ASV caur Vāciju ir atgriezusies mājās, Latvijā, lai dzīvotu laukos – Tirzā. Galvenā kūdītāja tam bijusi meita Anta, kurai šogad paliks 19 gadu. Meitene ļoti gribēja redzēt un samīļot vecmāmiņu. „Diemžēl nepaspēja,” skumji saka Antas mamma Jolanta. Arī viņa un vīrs Atis bija sapratuši, ka ir pienācis brīdis radikālām izmaiņām. Tāpēc vecāki piekrita meitas pamudinājumam. Jau trīs mēnešus ģimene mitinās pie radiem Tirzā, bauda lauku klusumu, paši cep maizi, pagalmā tīra sniegu un vingrina balsis, dziedot pagasta un Lizuma koros. Paši saka, ka klusībā kaļ plānus par savu māju, par rožu dārza iekopšanu, par kartupeļu un citu garšīgu dārzeņu audzēšanu, iespējams pat, savas gotiņas turēšanu. Tas viss notiks tepat, Tirzā, tiklīdz paies ziema, pie kuras aukstuma Atim un Jolantai ir jāmācās pierast no jauna pēc dzīves Floridā, kur šajā gadalaikā ir 25 grādu siltums, bet vasarā – 35 un pat 45 grādus karsts.
Mīlestības svētīta ģimene
Atis saka, ka laikam bija jāmet dzīvē līkloči, jādodas uz svešām zemēm, lai beidzot vartētu saprast, kas patiešām notiek uz planētas Zeme, kas to kontrolē un kāpēc. „Kuri vēl tam visam nav izgājuši cauri, tie mūs nesaprot,” uzskata Atis. Pats atzīst, ka ir spēks un iekšējais dzinulis sākt atkal visu no nulles. Atis uzsver, ka „ir pasakaini apstākļi” piepildīt iecerēto. Viņu nebaida tas, ka dzīve Latvijā vidusmēra ļaudīm ir viena vienīga knapināšanās. „Gan jau par visiem kopā izknapināsimies,” uzsver Atis.
Jolanta stāsta, kā tagad ar prieku lāpa vilnas zeķes, gatavo ģimenei ēst, zinot, ka tur nebūs gēnu modificētu pārtikas piedevu. Viss tāpat iznāk burvīgi. „Man patīk cept pankūkas, mazgāt traukus un veļu, patīk pagalmā izžaut drēbes. Es jūtos sieviete, ja mani novērtē virtuvē, ja mani novērtē gultā. Es jūtos laimīga, ja varu būt laba mamma, ja vīrs mani samīļo. Vairāk man neko nevajag. Vēl es gribētu tikai savu māju, kaut vai nelielu. Lai varu tur saimniekot un lai blakus ir mans mīļais vīrs,” saka Jolanta.
Viņasprāt, vienmēr ir dažādas izvēles iespējas, Ata ģimene tās ir izmantojusi. „Mēs ar Ati esam cilvēki, kuri ļaujas, lai mūs vada dzīve. Mēs esam laimīgi tur, kur esam – bedrē vai uz viļņa,” viņa bilst. Jolanta nekad nav sapņojusi par karjeru, nav lolojusi dižus mērķus, viņa ir sekojusi savai mīlestības balsij. „Atim ir sirmāki mati, viņš ir tas, kurš aiz sevis velk, bet es vienmēr esmu ļāvusies, esmu dancojusi viņam pakaļ. Par mums abiem varētu grāmatu rakstīt! Sākām draudzēties, kad man bija 13 gadu, bet Atim – 24. Es iemīlējos no pirmā acu skatiena. Tā bija sajušana, ka viņš ir mans cilvēks. Oficiāli esam kopā kopš 1995.gada, bet mūsu draudzība ir daudz ilgāka. Pāra attiecībās gredzens pirkstā nav galvenais! Svarīga ir saprašanās, spēja uzklausīt un papildināt vienam otru. Atim saku, ka mēs jau tik ilgi esam kopā, bet es viņu joprojām īsti līdz galam nesaprotu. Cik es esmu vienkārša, tik Atis sarežģīts,” saka Jolanta.
Kāpēc aizbrauca un kāpēc atgriezās?
Savulaik Atis un Jolanta ir ļāvušies ārzemju vilinājumam, jo negribēja iekļauties aizspriedumu un štampu pilnajā realitātē, kāda tobrīd valdīja Latvijā. Abi bija dumpinieki toreiz un ir tādi arī tagad. Atis bilst, ka ASV un Vācijā pavadītos gadus uzskata par dzīves augstskolu. Materiālos labumus, kas agrāk šķita vērtīgi, viņš tagad uzskata par dzīves sīkumiem, bet dzīšanos pakaļ peļņai, – par gara nabadzību un prāta maldiem, kas civilizāciju ved pretī iznīcībai. Atis, dzīvodams ārzemēs, zina, ko nozīmē strādāt divos darbos bez brīvdienām. Viņš nav baidījies no melnā darba – mazgājis traukus, sakopis atkritumus. Tāpat arī Jolanta, kura strādājusi viesnīcā un ģimenes māju kopšanā. Taču Atis, dzīvodams ASV, arī juties novērtēts kā cilvēks ar oriģinālām idejām un zelta rokām. Visbeidzot viņš varēja darīt savu iemīļoto darbu – izstrādāt datordizainu un to sagatavot pasūtītājam nepieciešamā veidā. Paveicās piedalīties pilnīgi jaunu printēšanas sistēmu izstrādāšanā. Un tam visam cauri vijās fotogrāfija, kas viņu pavada jau 35 gadus.
„Strādājot Vācijā, perfekti apguvu vācu valodu, strādājot ASV, angļu valodu. Perfekti zinu arī krievu valodu. Būdams kopā ar citu valstu pārstāvjiem, esmu iemācījies saprast arī poliski un čehiski,” stāsta Atis un piebilst, ka visus aizvadītos gadus ir kāri lasījis tā saucamo aizliegto literatūru un veidojis izpratni par šo pasauli un cilvēci.
„Tas ir mans galvenais ieguvums. Desmit gadu laikā iegūtās zināšanas ļauj šodien atrasties pavisam citā dimensijā, apzinoties, ka cilvēce tuvojas brīdim, kad izdzīvošana būs atkarīga no tā, ko pats ar savām rokām, savu prātu vari paveikt un cik lielā mērā spēj neļauties bailēm, panikai. Iedomāsimies situāciju, ka pēkšņi mums tiek atņemti visi civilizācijas labumi – elektrība, gāze, ūdensvads, arī nauda, kura kļūst vienkārši par papīru krāsns iekurināšanai! Tajā brīdī svarīgi saprast, kas notiek un kāpēc. Un šādas pārmaiņas būs tuvāko gadu laikā! Arī Latvijā! Tad Rīga kļūs tukša. Tiem, kas dzīvo no tukšu salmu kulšanas, vai tiem, kas dzīvo no augļošanas un biznesa (lētāk iepirkt – dārgāk pārdot), pienāks gals,” cerīgas prognozes neslēpj Atis. Viņš nepareģo pasaules galu pretēji tiem, kuri aizbildinās, ka senās Maiju civilizācijas kalendārs beidzas 2012.gadā. Atis uzskata, ka cilvēce – šīs planētas trešā civilizācija – ir uz jaunas ēras sliekšņa. Viņaprāt, šajā brīdī reliģijā glābiņu meklēt ir veltīgi. „Visas reliģijas ir radītas mākslīgi un sašķeļ civilizāciju, sakūda cilvēkus. Tie, kuri kontrolē reliģiskās organizācijas, smejas par to,” saka Atis. Reliģiju viņš uzskata par vienu no sistēmas kontroles formām. Tāpat kā nesen Latvijā notikušo referendumu par valsts valodas statusa piešķiršanu krievu valodai. ”Tas nebija nekas cits, kā mēģinājums sanaidot latviešus ar krieviem. Bēdīgi, ka ne latvieši, ne krievi nespēj saskatīt, kam tas ir izdevīgi. Angļu valodā ir labs teiciens: seko naudas plūsmai un gūsi visas atbildes,” uzskata Atis. Tieši tāpēc viņa ģimene referendumā nepiedalījās.
Lai mazbērni uzaug laukos!
Ģimenes galva ir tas, kurš pirmais gatavs nostāties pret kontroles sistēmu, kas grauj ikvienu indivīdu un sabiedrību kopumā, lai ar savu apziņu ietekmētu savu un tuvinieku dzīvi un notikumus tajā. Viņš kopā ar sievu tagad Tirzā mācās pats savām rokām izcept rupjo un balto maizi. Padomā ir arī apgūt saldskābmaizes cepšanu. Atis mīca mīklu, Jolanta kukulīšus sagatavo likšanai krāsnī un rūpīgi seko procesam, līdz maizīte ir gatava. Atis šajā brīdī var atviegloti nopūsties. Maizes cepšanu ģimenes azaidam Atis uzskata par vislabāko veidu, kā šobrīd piepildīt savu izpratni par labu un svētīgu dzīvi. „Mēs smeļamies. No Tirzas avota ūdens, no zemes, no gaisa, no maizes, no kokiem. Šī ir ideāla vieta,” atklāj Jolanta. Viņa priecājas, ka pamazām iepazīst Tirzas ļaudis, daudzi no kuriem tāpat kā Ata ģimene ikdienā cep maizi savai saimei, dod arī citiem nogaršot un neskopojas ar uzslavām. Un vēl Jolanta ļoti vēlas un cer, ka abu mazbērni uzaugs laukos un baudīs visskaistāko bērnību, kāda vien ir iespējama. Viņa atklāj, ka meita, atbraucot līdzi vecākiem uz Latviju, līdzi atvedusi arī savu draugu Antoniju no ASV. Pagaidām jauniešiem te patīk.
Jolantai liekas nesaprotami un nepareizi, kāpēc Latvijas laukos ir tik daudz tukšu māju, kurās visās varēja dzīvot laimīgas ģimenes.
Jolanta draugiem saka tā: „Kad man būs pašai savas rozes dārzā, aicināšu jūs ciemos!”
