Pateicoties Oskaram Priedītim, mēs varam redzēt gan pilnīgi mainījušās vietas, gan atpazīt šodien vēl esošo. Priedītis fiksēja ielas, ēkas, bet retas ir fotogrāfijas, kurās nav cilvēku.
Pateicoties Oskaram Priedītim, mēs varam redzēt gan pilnīgi mainījušās vietas, gan atpazīt šodien vēl esošo. Priedītis fiksēja ielas, ēkas, bet retas ir fotogrāfijas, kurās nav cilvēku. Arī Gulbenes ielu un ēku tapšanas fotogrāfijās fiksēti gulbenieši. Simtiem gulbeniešu laikā no 1904.gada līdz fotogrāfa nāvei 1941.gadā iemūžināti uz Priedīša fotopaviljona vairākkārt mainīto dekorāciju fona, katrā no tiem fotogrāfs mēģinājis uzminēt personību, tās īpatnības, tādēļ katra no Priedīša fotogrāfijām ir un paliek izcila vēstures liecība.
Oskars Priedītis dzimis 1874.gada 4.septembrī Jaungulbenes pagasta Kalna skolā Jāņa un Marijas Priedīšu ģimenē. Priedīšu ģimenei ir izcila vieta Jaungulbenes pagasta vēsturē. Jānis Priedītis dzimis 1837. gadā (?) Valmieras apriņķa Matīšos zemnieku ģimenē. Beidzis Valmieras Skolotāju semināru, sāka strādāt par skolotāju. Vispirms Jaunpiebalgā, kur apprecēja vietējā krodzinieka Dzinēja meitu Mariju. Tad jaunā ģimene pārcēlās uz Jaungulbene pagastu, kur Jānis Priedītis sāka strādāt Jaungulbenes pagasta Siltā skolā.
Dibina biedrību un kori
Svarīgs gan Priedīšiem, gan Jaungulbenei bija 1872.gads. Ap to laiku uzcēla Jaungulbenes pagasta Kalna skolu, un Priedīšu ģimene pārcēlās dzīvot un strādāt uz to. Šajā pašā, 1872.gadā, Jānis Priedītis dibināja tagadējā Gulbenes rajona teritorijā pirmo – Jaungulbenes Dziedāšanas (sākumā Dziedātāju) biedrību. Tika dibināts arī Jaungulbenes pagasta vīru kori. Koris diriģenta Jāņa Priedīša vadībā jau nākamajā gadā (1873.gada jūnijā), piedalījās 1. vispārējos latviešu dziesmu svētkos Rīgā. Korī tad bija jau apmēram 40 dziedātāji. 1875.gadā biedrība iegādājās arī savu karogu, kurš pašlaik ir viens no vērtīgākajiem Gulbenes Vēstures un mākslas muzeja eksponātiem.
Par skolotāju J.Priedītis nostrādāja 50 gadus, mācīdams, kā tālaika skolās bija pieņemts, visus priekšmetus. Sevišķu vērību viņš, protams, pievērsa mūzikai un dziedāšanai. Dziedāšanu skolotājs Priedītis mācīja, pats spēlēdams vijoles pavadījumu. Viņam pašam bija absolūtā dzirde. Arī Priedīša kundze Marija bija enerģiska sieviete, skolotāja, mācīja vācu valodu, rokdarbus un mājturību meitenēm.
Priedīšiem bija pieci bērni – dēli Oskars un Hermanis, meitas Ludmilla, Maruse un Vilma. Ludmilla bija precējusies ar Kārli Šmitu, kurš bija skolotājs vairākās tagadējā Gulbenes rajona skolās (1902. līdz 1905.gadam Dūres skolā).
Kārli Šmitu par piedalīšanos 1905.gada revolūcijā meklēja, bet viņam palaimējās izvairīties no soda ekspedīcijas un emigrēt uz ārzemēm. Kā tas raksturīgs 1905.gada revolūcijas notikumiem, arī Šmitu iedzīvi par sodu sadedzināja. Latvijā Šmiti atgriezās tikai 1918.gadā. Kārlis Šmits pēc atgriešanās Latvijā turpināja strādāt par skolotāju, bet interesējās arī par daudz ko citu, piemēram, sarakstīja grāmatu par Dānijas lopkopību, vāca un apkopoja tautas dziesmas.
Maruse 1920.gadā apprecējās ar dāni Kristiānu Hansenu, kurš pēc Pirmā pasaules kara atbrauca uz Latviju kopā ar atgriezušos Šmitu ģimeni, un pirms Otrā pasaules kara pārcēlās uz dzīvi Dānijā. Vilma (vīra uzvārdā Biseniece) bija muzikāla, mācījās Maskavas konservatorijā vijoļspēli. Viņa mira jauna, konservatoriju nepabeigusi. Brālis Hermanis Pirmā pasaules kara laikā bēgļu gaitās nonāca Maskavā, kur mācījās fotografēšanu. Pēc kara viņš atgriezās Latvijā, Rīgā atvēra savu fotodarbnīcu.
Apmēram 1928.gadu viņš ar sievu Eleonoru pārcēlās uz Līvāniem, kur viņam arī bija fotodarbnīca. Pie viņa fotografēšanu mācījās Gulbenes fotogrāfs Oskars Zanders.
Atklāj savu darbnīcu
Oskars Priedītis pēc Kalna skolas beigšanas mācījās Jaungulbenes ministrijas skolā (tagadējā Siltāju pamatskolā), pēc tam strādāja par palīgskolotāju pie tēva, bet skolotāja darbs viņam nebija sirdslieta. Oskars sāka interesēties par fotogrāfiju, par tehniku. Ap 1904.gadu O.Priedītis Vecgulbenē atvēra savu foto un remonta darbnīcu. To iekārtoja Vecgulbenes pagastmājas piebūvē, kur iekārtoja fotopaviljonu un darba telpas.
Muzeja krājuma fotogrāfijas gan skaidri liecina, ka fotografēt O.Priedītis sāka vairākus gadus pirms 1904.gada. Senākā mums zināmā fotogrāfija datēta ar 1899.gadu, tas ir liela izmēra Oskara Priedīša pašportrets. Arī citi fotouzņēmumi, piemēram, Rīgas 700 gadu jubilejas izstādē 1901.gadā, liecina par to, ka Priedītis sācis nopietni nodarboties ar fotogrāfiju 19. un 20. gadsimta mijā. Diemžēl pagaidām neesam noskaidrojuši, kur O.Priedītis apguva fotomākslu.
Kā fotogrāfs viņš sāka darboties pagastos, pilnīgi noteikti to varam apgalvot par Priedīša dzimto Jaungulbeni, par ko liecina arī muzeja krājuma fotogrāfijas. Sākumā viņš pārvietojies ar divriteni, vēlāk – ar zirgu. Muzeja krājumā atrodama, mūsuprāt, izcila fotogrāfija: pie vecā tilta pāri Liedes upei apstājies balta zirga vilkts furgons, uz kura sāniem krievu valodā vecajā ortogrāfijā rakstīts “O.Priedītis. Fotogrāfija”. Attēlā redzami arī Liedes kalni, vecais akmens tilts un neiztaisnotā Liedes upe.
Pēdējo mēnešu laikā, kopš iekārtota O.Priedīša fotogrāfiju izstāde, uz Gulbenes muzeju atnesti vairāki fotoportreti, kas datēti ar 1902. gadu. Interesanti ir tas, ka šajā laikā fotogrāfs licis fotogrāfijas aizmugurē zīmogu ne tikai ar savu vārdu un vietas nosaukumu (Alt – Schwanenburg), bet arī datumu, piemēram, 1902.gada 2. marts. Oskara Priedīša zīmogi pirms Pirmā pasaules kara, kad Latvijas teritorija ietilpa Krievijas impērijas sastāvā, ir visās trijās šeit izplatītajās valodās, protams, latviešu valodā, bet arī vācu un krievu valodā, kā to prasīja tālaika noteikumi.Interesanti lasīt Priedīša zīmogu tekstus krievu valodā. Jau 1915.gadā, Pirmā pasaules kara laikā, Priedīša zīmogos vācisko Alt – Schwanenburgu nomaina latviskā Wez – Gulbene.
Pirmajam apkārtnē pieder motocikls
O.Priedīša intereses vienmēr bijušas apbrīnojami plašas. Viņam pirmajam apkārtnē piederēja motocikls, ar kuru gan pirms vienpadsmitiem no rīta cauri Vecgulbenes muižai nav bijis atļauts braukt, lai netraucētu barona mieru. Pietiek ieskatīties Gulbenes vecajās avīzēs, lai gandrīz katrā atrastu sludinājumu par O.Priedīša pulksteņu darbnīcu, kur labo arī zelta un sudrablietas, brilles, mūzikas instrumentus, velosipēdus, centrifūgas un citu. Turpat bija arī veikals, kur piedāvāja brilles, šujmašīnu, velosipēdu un centrifūgu detaļas, mūzikas instrumentus, gramofonu adatas un citu.
Oskars Priedītis nenoliedzami bija personība ar savu uzskatu sistēmu, kas liecina par viņa raksturu. Fotogrāfa meita Guna Brutāne savās atmiņās raksta: “Tēvs nedzēra, nesmēķēja, bija ļoti patiess, taisnīgs, kluss, darbīgs. Arī no manis prasīja būt vienmēr patiesai, visbargāk sodīja par meliem. …Tā kā tēvs bija ļoti dievbijīgs, manī bija ieaudzināta pārliecība, ka visus mūsu sliktos darbus Dievs redz, un nekas nepaliek nesodīts… Tēvs ļoti mīlēja mūziku, spēlēja klavieres, harmoniju. Vakaros muzicēja, man bija jādzied, jāmācās spēlēt. No latviešu komponistiem viņam vistuvākais bija E.Dārziņš. Tēvs stingri ievēroja dienas režīmu. Visu gadu gulēja pie vaļēja loga, no rītiem piekopa ūdens procedūras pēc Kneipa (tolaik ļoti populāra metode – I.Z.) , nekad neslimoja. Tēvs ļoti uzticējās cilvēkiem, daudz preču deva uz nomaksu, kas sagādāja viņam ne vienu vien vilšanos un zaudējumu. Tēvs mīlēja labi un kārtīgi ģērbties. Darbavietā uzturēja pedantisku kārtību. Savu darba vietu labprāt uzkopa pats, lai mēs kaut ko nesajauktu. Viņš sarakstījās ar daudzām gan mūsu zemes, gan ārzemju firmām Zviedrijā, Šveicē, Vācijā un citur. Visas vēstules, kuras viņš nosūtīja, vispirms nokopēja uz zīdpapīra speciālā grāmatā. Tāpat atsevišķā grāmatā reģistrēja arī katru fotoplati, uz katras plates bija reģistra numurs, gads. Plates salika kastēs numerācijas kārtībā un visas glabāja, tāpēc uzņēmumu varēja katrā laikā atrast. Tēvs runāja un rakstīja brīvi arī vācu, krievu un igauņu valodā.”
Oskars Priedītis piedalījās arī miesta un pilsētas sabiedriskajā dzīvē, bija viens no Vecgulbenes Patērētāju biedrības un veikala dibinātājiem un ilggadējs valdes loceklis.
Oskars Priedītis mira 1941.gada 20. jūnijā no asins saindēšanās. Apglabāts Gulbenes vecajos kapos.
Ir vienīgais vizuālais avots
O.Priedīša ieguldījums Gulbenes kultūrvēsturē ir nenovērtējams. Caur viņa fotoobjektīvu un no viņa redzes punkta mēs šodien redzam to Gulbeni, kāda tā bija pirms 75 un 100 gadiem. Vispirms kā Vecgulbenes muižu ar šodien zudušo greznību, tad kā Vecgulbenes miestu un beidzot – Gulbenes pilsētu.
Visām laika maiņām var izsekot ar fotogrāfa zīmogu palīdzību – mainās nosaukumi, valoda, zīmoga forma, vien apaļais spiedogs fotogrāfiju stūrī palicis tas pats. Būtībā bez Priedīša fotogrāfijām būtu tikai miglains priekšstats par to, kā 20. gadsimta sākumā izskatījās Vecgulbenes muiža – gan Baltā un Sarkanā pilis, gan parki, baznīca, muižas saimniecības komplekss, skulptūras un apstādījumi. Tas ir vienīgais vizuālais avots, kas ļauj mums ieskatīties savas pilsētas sejā pirms 100 gadiem.
Priedīša fotogrāfijas mums palīdz arī fiksēt izmaiņas, kas notika ar muižu un apkārtni Pirmā pasaules kara laikā un Latvijas Republikas pastāvēšanas pirmajos divdesmit gados. Piemēram, salīdzināt Baltās pils ārējo greznumu (diemžēl neviena fotogrāfija ar iekšskatiem līdz mums nav nonākusi) 20. gadsimta sākumā ar pieticību, kādā tā atjaunota pēc dedzināšanas 1905.gada decembrī. Varam redzēt nelielo, eleganto Sarkano pili vēl pirms pārbūvēs divdesmito gadu sākumā skolas vajadzībām.
Vērtīgi ir attēli, kas rāda neskaitāmas skulptūras – eņģeļus, antīkos dievus, vilkus (Volfu dzimtas simbolu), lāčus. Emzes un Pils parkos un uz dīķu salām. Tikai no fotogrāfijām varam uzzināt to, kā izskatījās piemineklis Vācijas kancleram Otto fon Bismarkam pie Baltās pils, Agrikultūras skulptūra, Pils parka greznie sarkano ķieģeļu vārti.
Milzu informāciju satur tās Oskara Priedīša fotogrāfijas, kurās redzama Gulbenes kopaina – no pils torņa, no baznīcas torņa, no Stāķu puses, no Tanslavu puses. Šajās fotogrāfijās īpaši skaidri var redzēt, kā Gulbene auga divdesmitajos un trīsdesmitajos gados, kā mainījās Rīgas iela, kā apbūvēja Ievugravu, kā pilsētas ainavā “ieauga” Latvijas Republikas laikā būvētās lielās ēkas – banka, komercskola, pamatskola. Iemīļots objekts, kas iemūžināts no dažādiem rakursiem, ir Gulbenes Brīvības piemineklis – pareizā nosaukumā – piemineklis par Latvijas brīvību kritušiem Gulbenes draudzes varoņiem. Tas fiksēts arī dažādu svinīgu pasākumu laikā, kad pie tā pulcējās gulbenieši.
Šogad, kad svin šaursliežu bānīša simtgadi, ir skaidrs, ka bānīša gadsimtu ilgās darbības vēsture nav pilnīga bez Oskara Priedīša fotogrāfijām, jo pārmaiņām uz dzelzceļa fotogrāfs sekoja kopš 1903. – dzelzceļa satiksmes atklāšanas – gada.
20. gadsimta sākumā Oskars Priedītis daudz fotografēja arī ārpus Gulbenes. Visvairāk ir saglabājušas fotogrāfijas no Priedīša dzimtās puses – Jaungulbenes. Tajās varam redzēt Jaungulbenes pili pirms pārbūves, pils parku ar Velna vārtiem, dzelzceļa celtniecību, Otrajā pasaules karā sagrauto dzelzceļa staciju un Švandorfa sērkociņu fabriku, Sila dzirnavas…
Ir fotogrāfijas no Beļavas, Ozolkalna, Litenes (ar papīrfabriku, vecajiem tiltiem pāri Pededzei), Stāmerienas (pils gan pirms, gan pēc pārbūves, parks), Velēnas, Lizuma.
Īpaši interesanta šķita pastkarte ar parakstu Ramkas Lahziscu Dsirnawas”. Tā, atšķirībā no visām citām muzejā glabātām fotogrāfijām, ir iespiesta tipogrāfiski, un tās sānos ir uzraksts “Isdevis un fotografejis O.Preedit, Wez – Gulbenē”. No tā varam izdarīt divus secinājumus: O.Priedītis nodarbojies arī ar izdevējdarbību un fotogrāfa intereses faktiski aptvēra visu Gulbenes rajona teritoriju.
