“Priecājos, ka aizbraucu uz ārzemēm. Tagad tur varu kārtīgi nopelnīt, ar saņemto algu pietiek pašam, varu vēl arī nodrošināt ģimeni, kas palikusi tepat Latvijā. Bet ko es darītu šeit? Šeit man tādu naudu nekad nenopelnīt!” – tā nesen stāstīja kāds paziņa, kurš pirms kāda laika devies strādāt uz ārzemēm. Protams, priecājos par šo cilvēku, jo ne viņam, ne ģimenei nav jāknapinās, domājot par iztikšanas līdzekļiem. Bet… Diemžēl ne jau visi var aizbraukt strādāt uz ārzemēm, ne jau visus tur gaida ar atplestām rokām. Arī lielajās Latvijas pilsētās un Rīgā visiem nepietiks vietas. Tādēļ jo īpaši priecājos par tiem darbīgajiem latviešiem, arī mūsu novadniekiem, kas mēģina cīnīties, kas īsteno savas ieceres un rada jaunus pakal-pojumus, izveido savas saimniecības. Nesen rakstīju par tirzmaliešiem, kas apņēmīgi uzsākuši jauna tūrisma produkta piedāvājumu ikvienam interesentam, šiem cilvēkiem ir arī vēl citas idejas, kuras, domāju, noteikti arī izdosies realizēt. Vakardienas avīzē kolēģe rakstīja par saimniecību, kas pievērsusies šķirnes aitu audzēšanai. Saimnieces mērķis ir izveidot 2000 aitu lielu ganāmpulku. Sievietes uzņēmību, spēku un mērķtiecību var tikai apbrīnot! Jā, protams, visi tādi nekad nevarēs būt, ne visiem radīsies labas un dzīvotspējīgas idejas, ko realizēt, un tomēr es lepojos, ka mūsu novadā ir cilvēki, kas nekrīt izmisumā, bet meklē izeju, ka viņi ļaujas jauniem izaicinājumiem un galvenais, ka viņiem tas izdodas!
