Rudīte Vaice no Daukstu pagasta
Pagājusī nedēļa man aizritēja ļoti darbīgi, gatavojoties Lieldienām. Gāju uz mēģinājumiem – dziedu folkloras kopā “Līgo”, gatavojāmies uzstāšanās reizēm. Lieldienās mēs dziedājām gan Staros, gan arī bijām ciemos Zeltiņos, paspējām arī pašūpoties. Lieldienas bija brīnišķīgas, pie manis ciemojās arī bērni un mazbērni. Protams, nedaudz skumji, ka pavasaris nekādi negrib un negrib nākt. Ja pareizi atceros, tad arī 2002.gadā laikam sniegs nokusa tikai ap 20.aprīli. Vienās Lieldienās atceros, ka bija jau diezgan silts, pat narcisītes bija saplaukušas un tad uznāca lielais sniegs. Nevar jau teikt, ka būtu noticis kaut kas ārkārtējs, jo Lieldienas taču šogad ir arī ļoti agri, un šī ziema vispār ir ļoti bagāta sniegiem, negrib nemaz atkāpties. Šogad ļoti interesanti viss ir sakritis – pāreja uz vasaras laiku, Lieldienas un šādi ziemīgi laika apstākļi. Taču svētdien, kad Zeltiņos dziedājām, saulīte tomēr paspīdēja, iespējams, ar savu dziedāšanu to piesaucām, arī mājupceļā tā spīdēja. Tas nozīmē, ka viss ir atkarīgs no mums pašiem, cik mūsos pašos ir daudz iekšējā gaišuma un cik mēs mākam priecāties par to, kas notiek apkārt. Dabai neko neizdarīsi, laika apstākļi ir jāpieņem tādi, kādi tie ir, un gan jau atnāks arī pavasaris!
