Nepilngadīga meitene paliek stāvoklī. Šodien tas nav nekāds brīnums, nedz arī sabiedrību šokējošs notikums.
Nepilngadīga meitene paliek stāvoklī. Šodien tas nav nekāds brīnums, nedz arī sabiedrību šokējošs notikums. Gandrīz vai parasta lieta, lai gan tā nevajadzētu būt. Arī pirms gadiem ik pa laikam mūs pārsteidza šāds dzīves gadījums kādā mazpilsētas vai lauku skolā. Vainīgo meiteni kaunināja kā pēdējo noziedznieci, bet skolotāji saņēma pamatīgu brāzienu par negoda celšanu visai skolai un tikumīgas audzināšanas trūkumu. Savukārt apkārtējie šausminājās, kā kaut kas TĀDS var notikt.
Šodien sabiedrībā vispārpieņemtā reakcija pret šādām situācijām, protams, lielākoties tāpat ir nosodoša, taču vairāk līdzjūtības pilna. Arī katram audzināšana ģimenē un reālās pasaules uztvere liek to izvērtēt citādāk. Jaunās paaudzes uzskati un brīvdomāšana gribot negribot piespiedusi lēnām lauzt vecākās paaudzes izveidotos stereotipus par grūtniecību pirms astoņpadsmit gadu vecuma sasniegšanas. Arī es klusībā velku paralēles, kā šādā situācijā būtu reaģējusi mana mamma un ko pēc pāris gadiem es varētu teikt savai meitai.
Tagad gan vairāk šokē Labklājības ministrijas ierosinājums, ka par grūtniecību līdz 18 gadu vecumam jāinformē vecāki un bāriņtiesa. Grūtniecību var pārtraukt tikai tad, ja piekrīt viens no vecākiem, bet, ja radies konflikts ar vecākiem, tad aborta izdarīšanai nepieciešams bāriņtiesas lēmums.
Protams, ka meitenei pašai par grūtniecību būtu jāizstāsta vecākiem, taču ne vienmēr ģimenē ir savstarpēja uzticēšanās. Meitene baidās kādam atklāt savu noslēpumu vai arī viņai šķiet, ka tuva cilvēka, ar ko izrunāties, nav. Taču bāriņtiesai iejaukties cilvēka privātajā dzīvē nebūt nav ētiski. Tā ir katra cilvēka un viņa ģimenes personiska lieta.
Labi, ja šādā situācijā meitenei ir saprotoša mamma, kas ar izpratni un mīļumu spēj pateikt: “Tas nav sliktākais, kas var notikt. Meit, nebēdā, gan jau bērniņu kopīgi izaudzināsim.”
