No rīta gāju uz darbu pa savu Skolas ielu Gulbenē, kad no muguras izdzirdēju nepacietīgu vīrieša balsi nobļaujamies: “Paej malā!” Pārsteigta par nepieklājību, atskatījos. Izrādījās, ka mani uzrunājis nepazīstams, pēc ārējā izskata mūsdienīgs vīrietis ap gadiem 30 uz samērā “kruta” velosipēda. Pabrauca man garām pa gājēju ietvi kā kungs. Mans garastāvoklis tajā brīdī bija nokritis līdz nullei. Arī es iesvilos un vīrišķim nopakaļ skaļi “notaurēju”, lai brauc pa ielu, nav jau nekāds mazais bēbis, ka “jārullē” pa trotuāru. Šis nereaģēja. Iesvilos vēl vairāk. Izsaucos, ka laikam vīrišķim nemaz nav velosipēda vadītāja tiesību. Trāpīts! Viņš piebremzēja, atskatījās uz mani, un viņa sejas izteiksme pauda, ka ir noskaities ne pa jokam. “Ko bļauj? Pati ceļu satiksmes noteikumus laikam nezini,” viņš mani pamācīja tik cietā balsī, ka jutu: šitais čalis no manis iebildumus saņemt vairāk nevēlas. Ja vēl “pīkstēšu”, gāzīs pa ģīmi. Kļuva bail. Jau domāju par pāriešanu ceļa otrā pusē, lai nebūtu jāiet garām riteņbraucējam, bet te, kur gadījies, kur ne, pretī nāca mans kaimiņš. Viņš bija noklausījies manu dialogu ar svešinieku, un arī viņam bija, ko teikt riteņbraucējam: “Te tev nav veloceliņa, neredzi? Te ir gājēju ietve! Tu pa muguru dabūt negribi? A nu ka brauc pa ielu!” Fū… Mans kaimiņš nāca tieši laikā kā tāds zibeņnovedējs. Velosipēda vadītājs viņam kaut ko atrūca, bet daudz pretim nerunāja. Konflikts bija izlīdzinājies man par labu. Tajā brīdī biju tik ļoti satracināta, ka neiedomājos pateikt kaimiņam paldies. Tāpēc saku to tagad! Paldies jums, Modri! Ir tomēr vēl džentlmeņi šajā pasaulē.
