Pārsteidza kas cits – pilnīgi bezgaumīgais rāmis, kas ceriņziedus vērta bezkrāsainus un nedzīvus, un apstāklis, ka glezna ir šeit, nevis Akvelīnas dzīvoklī, kur viņš to bija piekāris pie sienas pirms gadiem piecpadsmit.
Pārsteidza kas cits – pilnīgi bezgaumīgais rāmis, kas ceriņziedus vērta bezkrāsainus un nedzīvus, un apstāklis, ka glezna ir šeit, nevis Akvelīnas dzīvoklī, kur viņš to bija piekāris pie sienas pirms gadiem piecpadsmit.
– Kur jūs to ņēmāt? – izspruka pašam negaidīts jautājums.
Terēze, protams, zināja tikai to gleznas vēsturi, kas sākās no viņas bijušās darba biedrenes meitas Lolitas laipnā piedāvājuma darbu paņemt pie sevis – vietas trūkuma dēļ. Armīnam kļuva interesanti. Pierakstījis Lolitas uzvārdu un adresi, viņš no sirds pateicās par gleznu un diezgan skopiem vārdiem atzinās, ka sen sen šo gleznu veltījis kādai skaistai sievietei. Tā bijusi īpaša dāvana…
Turpmākās sarunas kaut kā vairs nevedās. Terēze izvēlējās gleznu saulrieta krāsās, un, vairs par pārpratumu nedomādama, iepriecināta par jaunieguvumu, steidzās mājās. Protams, rāmi nāksies pārkrāsot, bet tas bija tikai sīkums.
* * *
Akvelīna neticēja savām acīm – vīrietis, kas stāvēja pie viņas dzīvokļa durvīm, patiešām bija Armīns. Stalts, labi kopts, garā mētelī un platmalē… Jā, kādreiz viņš sevi tādu bija iztēlojies. Dārgu smaržu mākoņa apņemts, viņš pasniedzās aizdurvē un… pasniedza Akvelīnai ceriņus. Labi pazīstamu gleznu nekrāsota koka rāmī.
Apmulsusi, bez vārdiem, vien ar plašu rokas vēzienu, viņa aicināja Armīnu ienākt.
Tāpat klusējot viņš pārkāpa slieksni, un, ierasti pakāris mēteli koridorā, sekoja sievietei istabā. Daudz kas te šķita svešs – mēbeļu izkārtojums, krāsotās tapetes, istabas augu statīvs un gaumīgi iekārtotais atpūtas stūrītis. “Par Akvelīnas gaumes izjūtu nekad nav bijis jāsūdzas,” Armīns pie sevis atzinīgi novērtēja.
Vieta, kur reiz atradās glezna, bija aizņemta. Tagad tur klājās no pelēkiem linu diegiem mezglots panno, kurā meistarīgi ievītas koka pērlītes. Nepašaubāmi skaists darbs un īsti iederīgs istabas interjerā. Bija redzams, ka gleznai te vietas vairs nav.
Sapratusi Armīna skatienu, Akvelīna klusi noteica: – Tas bija skaists laiks, tomēr šinī gadalaikā ceriņi vairs nesmaržo…
* * *
No Akvelīnas mājām Armīns neaizgāja tukšām rokām. Viņam padusē, rūpīgi iesaiņota papīra loksnēs, bija glezna ar ceriņiem…
