Katrā novada centrā ir jābūt baznīcai, tirgum, krogam un kapsētai – visam nepieciešamajam, lai godam dzīvotu un godam arī dotos uz mūža mājām. 50 gadus bijām pieraduši, ka Gulbenē ir arī morgs. Globalizācijas laikmetā mums ir jāspēj atteikties no daudziem pieradumiem. Mums jau nav savas neatliekamās medicīniskās palīdzības slimnīcas. Kāpēc lai mums būtu morgs? Izrādās, ka tas vairs nav rentabls. Tāpat kā savulaik Rīgas-Pitalovas vilciens, kas kursēja caur Gulbeni. Tāpat kā Vecgulbenes muiža. Kā mazās bodītes. Kā mūsu alus rūpnīca, maizes ceptuve. Novadā kļuvis mazāk dzīvotāju, mazāk strādātāju, mazāk nodokļu maksātāju, mazāk arī mirēju. Kurš vainīgs? Vai nav “stingras rokas”, kas varētu apturēt mūsu demogrāfijas un ekonomikas saraušanos? Diemžēl… ar autoritārām metodēm šodien neko panākt nevar. Situācijas noteicējs ir brīvais tirgus. Rezultāts ir tāds, ka ne reizi vien, ejot pa Gulbenes ielām, pārņem sajūta, ka pilsēta ir izmirusi. Gribas izsaukties: “Uū… Cilvēki, kur jūs esat?” Ja varētu mani sadzirdēt, neskaitāmas balsis Lielbritānijā, Vācijā, Norvēģijā, Francijā, Itālijā un citur man atsauktos: “Mēs esam te.” Un tajā pašā laikā Gulbenes infrastruktūra kļūst arvien labāka, modernāka. Pašvaldība savas budžeta iestādes par Eiropas naudu spodrina, cik vien var. Viss ir skaisti un labi. Bet vai būs, kas izmanto šos labumus? Otrdien Gulbenē uz novada attīstības stratēģijas apspriešanu bija atnākuši vien četri iedzīvotāji. Vai tā nav satraucoša apātija? Apspriežami taču bija turpmākie 17 gadi novadā!
