Druvienas pagasta folkloras kopa “Pērlis” jau daudzus gadus iet roku rokā ar Druvienas pamatskolu, tāpēc ir grūti nodalīt, kur sākas skola, kur “Pērlis”. Pirmie “Pērļa” dalībnieki ir izauguši un devušies mācīties uz Rīgu, tāpēc viņu vietā nāk jauni dalībnieki, kuri tur godā latviešu tautas muzicēšanas tradīcijas, kas arvien ciešāk sakņojušās skolā.
“Pērļa” vadītāja Dace Vītola domā, ka aizsākums tam, ka Druvienā no pūra lādēm tiek celtas gaismā un turētas godā senās latviešu kultūras tradīcijas, druvēniešiem ir ielikts jau šūpulī. “Viņi jau senos laikos ir bijuši ļoti aktīvi un radoši. Sava nozīme ir arī tam, ka nodibinājām folkloras kopu “Pērlis”. Sākumā tajā darbojās ģimenes – vecāki kopā ar saviem bērniem -, kuri pa šo laiku ir izauguši muzicētgriboši un latviski. Viņiem piepulcējušies vēl daudzi citi bērni, sajūtot šo latvisko garu un muzicēšanas prieku. Mums skolā ir izveidojusies brīnišķīga komanda, kas saprot latvisko vērtību. Viss notiek caur prieku un radošu izpausmi dabiski un nepiespiesti. Arī skolēni aktīvi vēlas visā piedalīties. Tas notiek dzīvi, aktīvi, radoši un laikmetīgi. Mēs tautas tradīciju izjūtam šodienas situācijā. Mēs to piepildām ar dziļo saturu un būtisko sajūtu,” saka “Pērļa” vadītāja.
Kodols – meitenes
Druvienas pamatskolas muzikālās audzināšanas skolotāja Līga Kļaviņa stāsta, ka ideju par iespēju pašiem gatavot kokles ir izteicis kāds folkloras kopas puisis. Izrādās, ka vēsturiski šo meditatīvo instrumentu ir spēlējuši tieši vīrieši. Pirms diviem gadiem Druvienā notikusi radošā nometne, kurā aizsākusies kokļu gatavošana.“Mūsu skolā salīdzinoši daudz bērnu ir izgatavojuši kokles tikai paši sev. Daudzi kaļ plānus arī šīsvasaras nometnei. Ir taču interesantāk un patīkamāk spēlēt pašu rokām izgatavotu instrumentu,” uzskata Līga. Viņa atklāj, ka, lai gan Druvienas pamatskolā ir meiteņu pārsvars, tomēr kokles spēli labprāt apgūst arī pa kādam puisim. Šobrīd koklētāju grupas kodolu veido sešas meitenes un viens puisis. Kopā ar šiem koklētājiem muzicē arī četri pieci stabulētāji. Bērni ir muzicējuši ne tikai Gulbenes novadā, bet arī ārpus tā robežām. “Ikdienā “Pērļa” pamats ir Druvienas pamatskolas jaunie koklētāji. Kad notiek kāds pasākums Rīgā, tad druvēnieši pošas uz Rīgu, kur muzicē kopā ar vecākajiem dalībniekiem. Savukārt Ziemassvētkos visi jaunieši no Rīgas sarodas Druvienā, lai kopā ar skolas kolektīvu šos svētkus svinētu tautiskā stilā.
Patīk uzstāties
Folkloras kopas dalībniece Amalda Kručena, kura mācās Druvienas pamatskolas 9.klasē, stāsta, ka kokles spēli apguvusi ātri, jo tas nemaz neesot grūti, tomēr tad izrādījies, ka grupā nav neviena stabulētāja, viņai nācies spēlēt arī stabuli. “Man labāk patīk spēlēt kokli, tāpēc to daru arī mājās. Galvenokārt spēlēju tikai tautas dziesmas, toties mana māsa ir pat sakomponējusi vienu dziesmu ar maniem vārdiem, izmantojot kokli. Viņa izdomājusi arī otru dziesmu, ko var spēlēt uz kokles, bet tā gan nav saistīta ar tautas melodiju. Vienā koncertā viņa ar kokli spēlēja Mārtiņa Freimaņa dziesmu “Kad Ēģiptē sniegs”,” stāsta Amalda. Par to, vai arī viņa savu dzīvi saistīs ar mūziku un konkrēti kokles spēli, meitene pagaidām vēl nezina. “Man mājās ir visi šie instrumenti, tāpēc arī tad, kad mācīšos kaut kur citur, braukšu uz Druvienu, lai kopā ar visiem muzicētu. Šobrīd esam cieši apņēmušies kopā ar “Pērli” apbraukāt daudzas vietas,” meitene ir pārliecināta.
Žanete Zirne atceras, ka, redzot, kā citi spēlē, arī viņai radusies vēlēšanās iemācīties. Vasarā meitene darbojusies radošajā nometnē, bet tagad katru otrdienu apmeklē interešu izglītības nodarbības un spēlē kokli, iemācoties arvien kaut ko jaunu. “Ir tādi brīži, kad ļoti gribas spēlēt, tad paņemu savu pašas taisīto instrumentu un spēlēju,” stāsta Žanete. Meitene atklāj, ka ļoti viegla ir kokle, kas izgatavota no liepas, bet viņas kokle esot izgatavota no priedes. Žanetei tāpat kā citiem grupas dalībniekiem patīk uzstāties, jo vienlaikus spēlēt kokli un arī dziedāt neesot grūti.
Pietiek ar stundu
“Tā ir folkloras kopas “Pērlis” iedibinātā muzicēšanas tradīcija, kas mudina bērnus spēlēt kokli. Redzot, cik skaistas kokles ir iespējams izgatavot pašiem, tas piesaista vēl vairāk,” uzskata Līga, mēģinot saskaitīt, cik koklētāju Druviena ir izaudzinājusi. Skaits sniedzas vismaz divos desmitos. Ir jaunieši, kuri arī savu turpmāko dzīvi izvēlējušies saistīt ar kokli. Piemēram, Daces meita Rasa Latvijas Mūzikas akadēmijā studējusi etnomuzikoloģiju, Aisma Graumane darbojas postfolkloras kopā “Dārdi”un uzstājas dažādos koncertos un mūzikas vakaros. Aisma ir piedalījusies arī mūzikas diska “Latviešu spēka dziesmas” ierakstīšanā.
“Padzirdot, ka vasarā atkal būs nometne, tai piesakās viens bērns, tad jau otrs un trešais. To, kā skan kokle, pārliecināties, cik viegli vai grūti ir apgūt tās spēli, var arī muzikālās audzināšanas stundās. Paraugiet, cik mums te daudz plauktos pašu gatavotu kokļu! Mazās brīnišķīgās koklītes mums pagājušajā gadā izgatavoja 5.klases puiši kopā ar skolotāju Viktoru Černoglazovu. Tās bija arī kokļu izstādē. Ir arī manas personīgās kokles. Tas, kuram iepatīkas, iesaistās interešu izglītības nodarbībās, kas notiek otrdienās pēc mācību stundām. Visi, kas vien vēlas, var nākt, lai kopā spēlētu kokli,” lepojas Līga. Skolotāja novērojusi, ka attapīgākie bērni kokles spēli apgūst vienā mācību stundā, vismaz pāris pirkstu pozīcijas, kā arī iegaumē, kurā brīdī tās jāmaina. Kad apgūts spēles pamats, var mācīties sarežģītākas kombinācijas.
Projektā – jauni instrumenti
Kokles un stabules nav vienīgie tautas mūzikas instrumenti, ko muzicēšanai izmanto Druvienas jaunā paaudze. Pagājušajā mācību gadā Skolotāju dienā rīkota ekskursija uz Valdorfa skolu Ādažos. Tur Druvienas pamatskolas skolotājiem iepatikusies šīs skolas ideja, ka katra klase kopā ar audzinātāju ik rītu sāk ar instrumentu spēli, izmantojot pentatoniskos (mazāka skaņu rinda) mūzikas instrumentus. “Projekta 2.kārtā, piesaistot līdzekļus no Sorosa fonda, arī mēs nopirkām šos instrumentus – pentatoniskās koka flautas, ksilofonus. Skolas darbnīcā top pentatoniskās liras. Iegādājāmies arī zvanus un džambu (sitamais instruments). Ir arī interesantas bungas. Īpaši mazajiem bērniem ir ļoti vērtīgi spēlēt šos instrumentus, jo muzicēšanas dažādība bērniem nāk tikai par labu,” stāsta Līga. Dace uzsver, ka baltu tautas muzicēšanai pieiet ar sajūtām. ”Mūzika ir cilvēka ķermeņa turpinājums. Cilvēks it kā turpinās skaņā. Tieši tas Valdorfa metodikā mums šķita ļoti saistoši. Mēģināt sajust mūziku. Mēs to pieņēmām, jo uzskatām, kas tas papildinās mūsu tradicionālo muzicēšanu,” viņa saka.
