Vizītkarte
Vārds, uzvārds: Artūrs Snips.
Dzimis: 1949.gada 4.martā Krasnojarskas novadā Taimiras nacionālajā apgabalā Hatangā izsūtīto ģimenē. Latvijā atgriezies 1958.gadā.
Mācījies: Galgauskas un Vecpiebalgas pamatskolā, Gulbenes vidusskolā, Rīgas Politehniskā institūta Automātikas un skaitļošanas tehnikas fakultātē, Maksima Gorkija Augstākajos literārajos kursos.
Darbs: Baldones radioobservatorijas inženieris, Ķeguma HES stacijas maiņas priekšnieks, Kultūras fonda avīzes galvenais redaktors, Latvijas Republikas vēstniecības Baltkrievijas Republikā ekonomiskais padomnieks.
Literārās izpausmes: darbojies publicistikā, kopā ar Daini Īvānu vērsies pret Daugavpils HES celtniecību, kā arī sastādījis krājumu “Domu Daugava. Sirdsdaugava” (1989.gads). 2006.gadā izdots romāns “Pasaule pēc tam”, kas nominēts laikraksta “Diena” Gada balvai. Pirmā publikācija ir stāsts “Ceļš” 1973.gadā žurnālā “Liesma”. Prozas krājums “Nelabojami radi” izdots 1979.gadā. 2010.gadā izdots jaunākais literārais darbs “Klejojumi”.
Ģimene: precējies, ir divas meitas.
Publicists, rakstnieks un mūsu novadnieks Artūrs Snips nesen ciemojās Gulbenes bibliotēkā, lai prezentētu savu jaunāko grāmatu “Klejojumi”, kā arī dalītos domās par šodienas dzīves aktualitātēm un to sasaisti ar vēsturiski nozīmīgiem faktiem.
– Sarakstīt šo grāmatu mani mudināja pienākums pret tuviem cilvēkiem. To veltu savējiem tur, tālu aiz polārā loka, un te, Latvijā. Būtībā grāmata bija uzrakstīta tad, kad es vēl nebiju dzimis. Sākotnēji bija iecere tai dot nosaukumu “Ziemeļu stāsts”. Iespējams, ka vēl atgriezīšos pie šīs grāmatas turpinājuma, bet tad tas būs lielāks pētījums par cilvēkiem. Arī nosaukums varētu būt “Klejojumu tumšā grāmata”. Tajā atklāšu patiesības, ko cilvēki par sevi ne vienmēr vēlas zināt. “Klejojumos” esmu centies uzrakstīt labāko par cilvēkiem. Varbūt esmu pieļāvis kādu faktu neprecizitāti, bet centos grāmatu uzrakstīt pēc labākās sirdsapziņas. Izdevumā ir 19.nodaļas. Katra no tām veltīta konkrētiem notikumiem. Tas ir stāsts par Galgauskas ciemu. Nodaļā “Vecāsmātes stāsts” centos izpētīt, kāpēc tika izsūtīta mana vecmāmiņa Milda Snipe, pierakstīju tēvabrāļa Andreja Krēmera atmiņas. Minēju māju nosaukumus, kas galgausniešiem ir zināmi arī šodien. Vairākās nodaļas stāstu par Ziemeļiem, par ceļu kopā ar vecākiem uz mājām Latvijā. Atsevišķs ir stāsts par galgausnieti Oļģertu Miezīti, kura mājās “Klāvanos” mēs sagaidījām Ziemassvētkus pēc atgriešanās no Sibīrijas, jo tikai pavasarī mani vecāki atpirka vectēva mājas “Snipus”. Esmu galgausnietis. Tur es gāju skolā, tomēr sirdī esmu ziemeļnieks, bet ziemeļnieki ir īpaša kopība, kur valda mīlestība un cieņa citam pret citu, lai kas arī notiktu dzīvē. Zinu, kā ir ar basām kājām skraidīt pa sniegu, ko nozīmē kauties un bēguļot no stundām.
Man ir ko teikt cilvēkiem
Man ir 62 gadi. Saka, tas esot labākais vecums, kad jāsāk rakstīt grāmatas, jo tad ir uzkrāta liela dzīves pieredze. Līdz gada beigām gribu pabeigt grāmatu “Noveles un stāsti ceļam”. Tā būs vieglāka lasāmviela. Piemērota lasīšanai lidmašīnā, vilcienā vai autobusā. Uzsāku darbu arī pie jauna romāna, bet tas ir “aizķēries” vietā, kur stāstu par notikumiem Londonā. Domāju, ka iesākto turpināšu pēc pusgada.
Atmodas laiks, barikādes, Daugavpils HES, Ventspils un ventspilnieki – arī par to iespējams izlasīt jaunajā izdevumā. Būdams Čečenijā, es nebaidījos atrasties kalnos, bet bija laiks, kad tepat, Latvijā, baidījos iet cauri mežam uz māju, jo pārāk brīvi paudu savus uzskatus par daudzām politiskām norisēm Latvijā. Neslēpju, ka apbrīnoju Lato Lapsas drosmi un spēju gada laikā uzrakstīt divas grāmatas. Lato ir nevadāms cilvēks, bet tomēr savējais. Mēs abi esam daudz strīdējušies. Viņš ir ļoti vajadzīgs mūsu sabiedrībai. Savdabīgs un ļoti talantīgs.
Skolotājs gudrāks par politiķi
Esmu pielicis savu roku arī pie tagadējā izglītības un zinātnes ministra Roberta Ķīļa reklāmas kampaņas veidošanas, bet tagad par to man ir kauns. Mēs katrs esam citādāks. Katrs var kļūdīties, bet arī tie cilvēki, kuri kļūdās, veido mūsu valsts vēsturi. Es domāju, ka šodien visā mācību procesā trūkst mūsdienīgu mācību grāmatu. Pārlasīju fizikas mācību grāmatu, kurā stāsta par vecām lietām, lai gan pasaule ir attīstījusies daudz tālāk. Šodien ir tik daudz pārsteidzošu atklājumu, bet skolās bērni mācās pēc vecajām mācību grāmatām, kas radītas vēl vecās politiskās sistēmas laikā. Nevajag likt iekalt no galvas gadu un datumu, kurā notika atombumbas sprādziens, bet likt izprast atomkara versiju. Uzskatu, ka skolotājam jābūt gudrākam par politiķiem. Skolās vajadzētu ieviest jaunu mācību priekšmetu civilizācijas mācība. Kāpēc bērniem visa informācija jāmeklē internetā, kur tā bieži vien ir melīga, kļūdaina un nepilnīga. Ir daudz cilvēku, kuri raksta gudras grāmatas par arheoloģiju, civilizāciju, arī mistiku un citu. Bērni nekad neuzzinās neko jaunu, ja skolā nebūs vismaz viens skolotājs, kuru arī tas viss interesē. Man nav pieņemams skolotājs dogmatiķis. Arī mana vecākā meita ir skolotāja, tāpēc zinu, ka skolās ir pārāk liela birokrātija, bet tur vajag skolotājus šā vārda vislabākajā izpratnē. Domāju, ka Ķīlis izglītības sistēmā ir tikai tāds iegātnis, tomēr viņš mazliet sapurina izglītības sistēmu, lai gan es domāju, ka daudz lielāka nozīme ir kvalitātei.
Lielāku iekšējo pašapziņu
Eiropas Savienību daudzi uzskata par “zelta teļu”, bet mēs redzam, kā ir patiesībā. Ne jau Latvija būs tā valsts, kas izlems Eiropas nākotni. To izlems Eiropas lielvalstis Vācija un Francija. Mums par to nav jādomā. Labāk domāsim par savām problēmām tepat uz vietas. Uzskatu, ka arī “Krājbankas” krahs bija zināms. Manā vidē, kad Antonovu sauca par krievu miljardieri, kas brauc uz Latviju, lai te ieguldītu naudu, cilvēki zināja teikt, ka viņš naudu tikai apkalpo. To zināja arī attiecīgie dienesti, kuriem uz to visu vajadzēja raudzīties daudz uzmanīgāk. Aiz restēm ir jāliek pilnīgi citi cilvēki. Kāpēc šī zināmā informācija tika slikti izmantota? Taisnība novadnieces Ingunas Sudrabas teiktajam, ka vāji nostrādāja specdienests. Arī tam, ka cilvēki aizbrauc no Latvijas, ir objektīvi apstākļi. Cilvēki brauc tur, kur ir labāk. Viņi ir braukuši un brauks. Mani radinieki arī ir aizbraukuši. Mēs varam viņiem pārmest un vest pie prāta, bet, kamēr Latvijā nenodrošināsim darbu, tikmēr mēs nevaram aizliegt aizbraukt. Mums galvenais šodien jādomā, kā valsti veidot tādu, lai cilvēki gribētu atgriezties, jo viņi ir latvieši. Uz Latviju agri vai vēlu vilks atpakaļ, tikai Latvija nevar būt tāda valsts, kur, sagaidot pie lidostas durvīm, pasniedz puķu pušķi, bet jau otrā dienā iesper ar kāju pa pakaļu – ar nodokļiem, birokrātiju, klerkiem, dzīvesveidu, policijas sistēmu un tamlīdzīgi.”
