Kad bobsleja sezona beidzas, bobslejisti var beidzot veltīt laiku sev un savām ģimenēm. Arī mūsu novadnieks Daumants Dreiškens ar ģimeni – sievu Gunu un mazo dēliņu Dāvi – pavasara cēlienā ir biežāk redzams dzimtajā Gulbenē.
Daumants atklāj, ka viņa ģimene pašreiz vairāk mitinās starp Stāķiem, kur dzīvo Daumanta mamma, un Ērgļiem, no kuras puses nāk Guna, taču viņi šobrīd iekārto jau arī paši savu ģimenes ligzdiņu Gulbenē.
Būs pagājis jau gads, kopš Daumants un Guna ir precējušies. 3.maijā mazajam Dāvim būs 8 mēneši. Daumants ar lepnumu stāsta, ka dēlam īpaši tika piemeklēts vārds ar “D” burtu, lai būtu tieši tāpat kā viņam, ka vārds un uzvārds sākas ar “D” burtu. “Sezonas laikā šogad man iznāca būt prom septiņas nedēļas. Tas ir ļoti ilgs laiks, jo mazais aug ātri. Ir grūti ikdienā būt prom no ģimenes. Par laimi, izmantojot mūsdienu tehnoloģijas, ir iespēja sazināties un redzēt savējos arī ikdienā, redzēt, kā aug un attīstās dēls. Man ļoti gribētos ikdienā būt kopā ar viņiem mājās, taču tāds ir mans dzīvesveids, tur neko nevar darīt, bet tas galu galā nebūs mūžīgi, vēl pāris gadiņi un tad jau redzēs.” Toties tagad, esot Latvijā, Daumants cenšas katru brīdi izbaudīt kopā ar saviem mīļajiem.
– Laikam jau tevi tomēr visu laiku velk arī uz Gulbeni.
– Gulbene man ir sirdij tuva. Šobrīd remontējam dzīvokli, un pēc pāris mēnešiem mūsu mājas būs šeit, Gulbenē. Protams, šajos laikos varbūt te ir grūti ar darbu, taču gribētos palikt šeit. Ceru, ka man tomēr nevajadzēs dzīvē meklēt citas iespējas un ka varēšu strādāt, dzīvot un iztikt šeit.
– Esot šeit, parasti iesaisties arī dažādās aktivitātēs. Pagājušajās brīvdienās kopā ar pārējiem vecajiem “Bukiem” piedalījies arī Egila Čakara piemiņas kausā un pat tiki atzīts par labāko spēlētāju.
– Šis gods man droši vien tika piešķirts kā vienīgajam ne – basketbolistam komandā, lai gan patiesībā salīdzinoši labi arī šoreiz nospēlēju. Pagājušajā gadā piedalījos novada čempionātā basketbolā un arī šogad paspēju uzspēlēt. Gribētos jau pat vēl vairāk spēlēt, bet diemžēl neiznāk tik daudz laika. Vasarā vienīgi vēl reizēm uzspēlēju strītbolu. Prieks, ka tiek rīkoti šādi pasākumi, kad visiem ir iespēja atkal sanākt kopā. Un es tiešām varu teikt, ka basketbols man joprojām ir tuvs. Tiešām to gribētos spēlēt vēl biežāk un vairāk.
– Pievēršanos bobslejam var saukt par tavu veiksmes stāstu!
– Var jau būt. Kas to lai zina, kā būtu bijis, ja es būtu palicis basketbolā. Nezinu, kāds es būtu bijis basketbolists. Var jau būt, ka man veiktos pat vēl labāk. Bet ir labi – kā ir. Pirmie gadi, protams, bija grūti, bet šobrīd es tiešām esmu apmierināts ar savu izvēli.
– Pavisam drīz jau arī jāsāk gatavoties jaunajai sezonai.
– Parasti pirmās nometnes sākas maija vidū. Šobrīd gaidu ziņu, kad mani izsauks un būs jādodas uz treniņnometni. Taču, protams, arī šobrīd, kad nav aktīvā treniņu sezona, mēģinu sevi uzturēt formā. Paldies Dievam, varēju spēlēt basketbolu – tas ļoti palīdzēja šajā periodā, kad man vajag paskriet un pakustēt, mēģinu arī ikdienā paskriet krosiņus vai kaut kā aktīvi padarboties. Taču daudz laika ir jāvelta dēla audzināšanai, tādēļ mazāk atliek treniņiem, šad tad gadās tos izlaist par labu svarīgākām nodarbēm. Bet tas nekas – sāksies pirmās nometnes, gan paspēšu sagatavoties! Lai arī organisms dabū nedaudz atpūsties pēc sezonas.
– Kādas vēsmas valdīja Latvijas Bobsleja federācijā pēc šīs sezonas?
– Tobrīd jau vēl nekas nebija zināms. Paldies Dievam, mūsu četrinieku un arī Oskara Melbārža četrinieku apstiprināja A sastāvā olimpiskajā vienībā. Tas ir gan finansiālā ziņā, gan arī visādi citādi labi. Par sponsoriem pašreiz vēl nekas nav zināms, taču, kad sponsori sezonas laikā bija atbraukuši uz pāris posmiem, solīja, ka mazāk naudas nepaliks. Lai gan to arī ir grūti prognozēt, viss ir atkarīgs no ekonomiskās situācijas.
– Pagājusī sezona bija ļoti raiba un dažādiem notikumiem bagāta.
– Tāda sezona laikam tiešām nav bijusi – braucām zemāka līmeņa sacensībās – Eiropas kausos, aizgāja prom Jānis Miņins, braucām dažādos sastāvos, tad atgriezāmies ar uzvarām. Taču tā visa laikam ir laba pieredze, lai arī varbūt negatīva, bet tomēr pieredze. Katrs droši vien no šīm situācijām ir kaut ko ieguvis un mācījies.
– Vai arī tev šķita, ka esat atmesti soli atpakaļ, jo jāstartē Eiropas kausos?
– Mums to negribējās darīt. Protams, mums tika paskaidrots, ka nav naudas. Ar to varētu samierināties. Taču domāju, ka bijām pelnījuši aizbraukt uz Pasaules kausa posmiem. Tas mums arī finansiāli katram individuāli iegrieza, jo sezonas beigās vienmēr varējām rēķināties ar kaut kādu naudu par Pasaules kausa kopvērtējumu. Taču es ceru, ka ilgtermiņā no tā būs ieguvums. Jaunie piloti varēja braukt un trenēties kopā ar mums, viņi strauji attīstījās. Varbūt viņi sāks labi braukt un mēs visi no tā iegūsim. Tobrīd tas viss likās nepareizi, bet cerams, ka nākotnē tas atmaksāsies.
– Kā tu vērtē sava komandas biedra Jāņa Miņina aiziešanu?
– Komandā bija divas personības – Sandis Prūsis un Jānis Miņins. Divi gaiļi nevar dzīvot vienā kūtī. Šajā situācijā vienam bija jāaiziet. Es kā sportists saku tā – ir jāklausa treneris, lai arī cik nepatīkami būtu dažādi lēmumi. Tas ir mans sportista likums. Arī es varēju protestēt, bet negribēju riskēt un tikt atskaitīts no komandas. Treneris ir priekšnieks, un mums pārējiem viņš ir jāklausa. Nedrīkst darīt kaut ko uz savu galvu.
– Cik viegli vai grūti bija sākt startēt citā ekipāžā kopā ar savu novadnieku Edgaru Maskalānu?
– Par to varbūt vēl ir pāragri spriest, jo kopā nostartējām tikai pussezonu. Taču mēs visi, kas bijām šajā ekipāžā, bijām ar pieredzi. Tādā sastāvā nekad nebijām startējuši, taču uzreiz nākamajā Eiropas kausa posmā uzstūmām pirmo startu, finišējām pirmie, ne treniņā, ne mačos nebija nekādu aizķeršanos. Tas liecina vien par to, ka katrs zina savu darbu. Ja tas tiek paveikts, ir arī rezultāts.
– Vai komandu sastāvi arī nākamajā sezonā varētu palikt tādi paši?
– Par to ir grūti spriest. Iespējams, trenerim ir arī citas domas, taču pagaidām neviens par to vēl neko nezina. Varianti ir dažādi, lai treneris izvērtē labākos.
– Pagājušajā sezonā tu kļuvi arī par pasaules vicečempionu stūmēju sacensībās, no uzvarētāja atpaliekot nieka trīs sekundes tūkstošdaļas.
– Šādas stūmēju sacensības, patiesību sakot, notika pirmo reizi un bija ļoti interesantas. Sacensībās gan nepiedalījās daži krievu un vācu sportisti, kas varbūt ir spēcīgi, taču domāju, ka amerikānis, kurš arī uzvarēja, būtu visus tik un tā pārspējis. Arī man izdevās labi stūmieni. Vienā stūmienā es viņam nedaudz zaudēju, otrā – uzvarēju, summā man pietrūka šo trīs sekundes tūkstošdaļu. Tas, protams, tiek panākts ar cītīgiem treniņiem. Mēs, latvieši, vienmēr esam turējušies starta stūmienos starp labākajiem. Un arī tagad, stumjot pa vienam, redzams, ka esam konkurētspējīgi ar labākajiem.
– Kādas ir tavas domas par nākotni?
– Nav jau viegli katru gadu izturēt šādas slodzes. Nezinu, cik ilgi organisms to visu izturēs. Līdz nākamajai olimpiādei gan vēl gribētos startēt, tad jau tālāk skatīšos. Olimpiādes laikā man būs 29 gadi, tas sportistam nav nemaz tik daudz – domāju, ka vajadzētu izturēt. Katrā ziņā – šobrīd gribas skriet un darīt, un visu izturēt!
