Gulbenes aerodroma praktiskā izmantošana pieauga pēc 1941.gada 22.jūnija. Eskadriļas komandieris kapteinis Jevstafijs Jerošņikovs paziņoja lidotājiem par PSRS – Vācijas kara sākšanos un noteica turpmākos uzdevumus. Zināms, ka 24. teritoriālā strēlnieku korpusa 183.divīzija bija saņēmusi pavēli sagatavot savas vienības pilnā kaujas gatavībā, kaut gan latviešu divīzijas neplānoja iesaistīt kaujās politisku apsvērumu dēļ. Visticamāk, galvenie aviācijas eskadriļas uzdevumi pēc 22.jūnija bija saistīti ar Gulbenes pilsētas gaisa telpas (dzelzceļa mezgla un aerodroma) kontroli. Vācu bumbvedējus gandrīz vienmēr eskortēja modernas iznīcinātājlidmašīnas. Eskadriļas lidotāju rīcībā esošās treniņa un izlūkošanas lidmašīnas (SV-5 un KOD-1) nevarēja konkurēt ar daudz ātrākajām un labāk bruņotajām vācu iznīcinātājlidmašīnām, bet gaisa desanta uzbrukuma gadījumā eskadriļas lidmašīnas varēja būt ļoti noderīgas.
(Turpinās no 21.februāra “Dzirksteles”)
Trauksme Gulbenes aerodromā
Pašlaik pieejama vienīgi notikumu dalībnieku un aculiecinieku fiksētā informācija par eskadriļas uzdevumiem pēc Vācijas – PSRS kara sākuma. Virsleitnants Pēteris Greizis norādījis, ka Gulbenes aerodromā pēc 1941.gada 22.jūnija bija noteiktas viena lidmašīnu vada (3 lidmašīnas) pastāvīgas dežūras ar uzdevumu ienaidnieka uzbrukuma gadījumā pacelties un aizsargāt lidlauku. Viņš apliecina kaujas uzdevuma saņemšanu jau 23.jūnijā aptuveni pulksten 23.00. Iznīcinātājlidmašīnu pavadībā Gulbenei tuvojušies vācu bumbvedēji, tādēļ pēc trauksmes paziņošanas lidlaukā dežūrējošās grupas lidmašīnas pacēlās gaisā. Vienai no gaisā paceltajām eskadriļas SV-5 lidmašīnām uzbruka vācu iznīcinātājlidmašīna. Pēc motora sašaušanas lidaparāts kļuva nevadāms un, zaudējot augstumu, nokrita zemē, bet lidotājs un novērotājs uzspēja izlēkt ar izpletni. Pilots Pēteris Greizis un novērotājs Pauls Briedis, neveiksmīgi piezemējoties, guva kājas traumas un tika ievietoti Gulbenes slimnīcā. Gandrīz uzreiz pēc šīs lidmašīnas bojāejas eskadriļā paklīda baumas, ka uzbrukuma nav bijis un abi minētie virsnieki, izlecot ar izpletni, gribējuši bēgt. Tika skaidroti notikuma apstākļi, bet nekādas sankcijas pret cietušajiem lidotājiem uzreiz nesekoja. Abus virsniekus no iespējamām represijām paglāba vācu armijas straujā tuvošanās. Eskadriļas evakuācijas laikā viņi joprojām atradās Gulbenes slimnīcā, un nav skaidrs, vai tur viņi tika aizmirsti vai atstāti apzināti.
Kārtējais trauksmes paziņojums Gulbenes aerodromā atskanēja 1941.gada 25.jūnija pēcpusdienā. Dežūrējošās lidmašīnas nekavējoties pacēlās gaisā, bet, nesastapušas ienaidnieku, drīz vien atgriezās uz lidlauka skrejceļa.
1941.gada 26.jūnijs tika pavadīts bez trauksmes, bet telefonsakaru ar Rīgu vairs nebija un eskadriļā valdīja neziņa. Sakari ar Rīgu bija pārtrūkuši arī korpusa komandierim. Viņš nolēma sūtīt vienu eskadriļas lidmašīnu uz Rīgu, lai iegūtu informāciju par to, kas īsti notiek.
Straujā vācu armijas tuvošanās piespieda korpusa komandierim pieņemt lēmumu, ka no 181. strēlnieku divīzijas un citām korpusa daļām jāorganizē Gulbenes un Litenes aizstāvēšana, ieņemot noteiktas pozīcijas. Gulbenes lidlaukā tika salikti šķēršļi, lai traucētu iespējamam ienaidnieka uzbrukumam.
Karavīru grupas „likvidēšanās”
Vienā no pēdējām vienības pastāvēšanas dienām notika kārtējā eskadriļas karavīru „likvidēšanās” (eskadriļas karavīru lietots apzīmējums bēgšanai no dienesta Sarkanajā Armijā). Ceļā no eskadriļas novietojuma uz Gulbenes aerodromu organizēti dezertēja visa karavīru grupa. Trimdā publicētās dezertējušā virsnieka atmiņas liecina, ka karavīru kolonna gājienu uzsāka 28.jūnija vakarpusē, kad saņēma jaunu rīkojumu. Visi karavīri izsoļoja no eskadriļas novietojuma Mācītājmuižā. Kolonnas priekšgalā soļoja kapteinis Aleksandrs Tomass, kapteinis – leitnants Vilhelms Sterndoks un virsleitnants Alfrēds Salmiņš, bet noslēdza kapteinis – leitnants Kārlis Krastiņš. Par situāciju grupas maršruta tuvākajā apkārtnē var spriest pēc 24. teritoriālā korpusa komandiera kaujas pavēles Nr.01. – korpuss ieņēmis aizstāvēšanās pozīcijas un 181. divīzijas komandpunkts izvietots Birzmalās, divus kilometrus uz dienvidiem no Gulbenes. Arī kapteinis – leitnants Kārlis Krastiņš, atceroties grupas dezertēšanas apstākļus, norāda, ka dienvidrietumu pusē pie pilsētas bija izvietotas Sarkanās Armijas ložmetēju un artilērijas vienības. Turklāt dezertēšanas laikā esot bijusi skaidrošanās ar kādu no aizsardzības pozīcijās esošu krievu tautības leitnantu, jo eskadriļas karavīru grupas dalībnieki pietuvojušies ierakumu pozīcijām. Īsā sarunā Kārlis Krastiņš paziņojis, ka vienība veic īpaši svarīgu uzdevumu un komandieri par to informēti. Rezultātā neviens šķēršļus nav uzdrošinājies likt un viņi sasnieguši mežu.
1970.gadā trimdā publicētajā dokumentu un atmiņu krājumā norādīts, ka dezertējušo eskadriļas karavīru grupā bija apmēram 80 karavīru, atzīmējot vairāku aizsardzības pozīcijās esošo karavīru pievienošanos grupai. Pēc pašu dezertējušo savstarpējās sarakstes, atrodoties trimdā, un viņu atmiņu publikācijām šāds dezertējušo skaits neatbilst patiesībai. Eskadriļas karavīru grupas dezertēšanas laikā neviens nav pievienojies, un pirmajā atpūtā, saskaitot dezertējušo eskadriļas karavīru grupu, konstatēts, ka tā sastāv no 13 virsniekiem, 13 instruktoriem un 13 kareivjiem.
Eskadriļā palikušā virsnieka leitnanta Vladimira Švāna izraksti no dienasgrāmatas liecina, ka aerodromā dežūrējošie par grupas dezertēšanu uzzinājuši tikai 29.jūnijā.
Versijas par aviācijas eskadriļas atkāpšanās norisi
Gulbenē dislocētās aviācijas eskadriļas atkāpšanās faktiski kļuva par vienības likvidēšanas laiku. Vēstures literatūrā figurē vairākas versijas par 24. strēlnieku korpusa atsevišķās aviācijas eskadriļas evakuācijas norisi. Tajās atšķiras evakuācijas norises laiks, lidmašīnu un karavīru skaits. Padomju okupācijas laikā par šo tematu plaši nerakstīja. Vienā no retajām publikācijām par Sarkanās Armijas „varonīgo” atkāpšanos norādīts, ka 24. teritoriālā korpusa aviācijas eskadriļas izlidošana no Gulbenes notika naktī no 28. uz 29.jūniju ar septiņām lidmašīnām, piebilstot par lidojuma sekmīgu norisi un evakuācijas mērķa sasniegšanu.
Stingras cenzūras apstākļos izdotajā virsleitnanta Ernesta Jākobsona publikācijā atzīmēts, ka 29.jūnijā eskadriļas komandieris izsludināja trauksmi. Komandieris ziņojis par ielenkumu, tādēļ pavēlējis nekavējoties izlidot, precīzi nenorādot, kur jālido. Paceļoties gaisā, citas lidmašīnas nebija manāmas, tādēļ virsleitnanta Ernesta Jākobsona lidmašīna turējusi kursu uz Austrumiem.
Dezertēšana evakuācijas laikā
Trimdā nonākušo virsnieku liecībās vērojams detalizētāks apraksts. Evakuācijas laikā trešās izlidojušās lidmašīnas leitnants Vladimirs Švāns pārliecināts, ka evakuācija notikusi 1941.gada 30.jūnijā pulksten 2.00. Pirmā pacēlās SV-5 lidmašīna Nr.108 ar komandieri J.Jerošņikovu un kādu virsnieku, kas ieradās tieši pirms evakuācijas, otrā, SV-5 lidmašīna Nr.105, ar virsnieku vietnieku Kārli Alksni un leitnantu Rostislavu Irbi, trešā, SV-5 lidmašīna Nr.107, ar virsnieku vietnieku Teodoru Kaminski un leitnantu Vladimiru Švānu. Lidmašīnu Nr.105 un 107 piloti lidojuma laikā mainīja kursu un apmēram pulksten 3.00 nosēdināja savus lidaparātus Vecpiebalgas tuvumā. Tātad bija notikusi kārtējā eskadriļas karavīru dezertēšana. No četriem ar lidmašīnām dezertējušajiem karavīriem izdzīvoja trīs, jo lidojumā tika nogalināts leitnants R.Irbe.
Visticamāk, korpusa aviācijas eskadriļas personālsastāva evakuācija no Gulbenes sākās 1941.gada 29.jūnijā, bet lidmašīnas izlidoja naktī uz 30.jūniju. Šajā laikā korpusa komandiera pavēle uzdeva atkāpties arī 181. strēlnieku divīzijai. Aviācijas eskadriļas karavīru atkāpšanos pa zemes ceļiem apliecina 1941.gada 9.jūlija ziņojums Ziemeļrietumu frontes Kara padomei.
Šie notikumi liecina, ka no Latvijas armijas Aviācijas pulka karavīriem joprojām nebija izdevies izveidot Sarkanajai Armijai lojālu vienību. Vācu armijas straujā tuvošanās netika uzskatīta par pietiekamu argumentu, lai aizsardzībā iesaistītu 24.teritoriālā korpusa vienības, kas ietilpa Sarkanās Armijas otrā ešelona karaspēkā. Masveida dezertēšana, politiskās lojalitātes trūkums, haotiskā atkāpšanās un sākotnējais Sarkanās Armijas aizsardzības plānu trūkums noveda pie 24. strēlnieku korpusa aviācijas eskadriļas likvidācijas.
Ar Vācu armijas ienākšanu Gulbenē tās rīcībā nonāca arī aerodroma teritorija. Aerodroms sākotnēji kļuva par Vācu armijas grupas „Ziemeļi” iznīcinātāju lidmašīnu īslaicīgu bāzēšanās vietu. Ļoti ceru, ka tuvā nākotnē varēšu iepazīstināt arī ar šo lapaspusi Gulbenes aerodroma vēsturē.
