Dita Grigore, mamma un skolotāja
Jautājums par bērnu drošību izglītības iestādēs ir daudzslāņains – gan praktisks, gan psiholoģisks, gan filozofisks. Dzīvojot kultūru mijiedarbības sabiedrībā, mēs nevaram kontrolēt sekas. Demokrātija arvien vairāk ienāk mūsu dzīvē. Taču izpratne par to ir dažāda. Tajā pašā laikā mēs ne vienmēr spējam pieņemt atšķirīgo, citādo. Rodas agresija, kas ir vai nu jāierobežo, vai jānodrošinās pret to. Pats pirmais, kas nāk prātā, tas ir žogs ap bērnudārzu, ap skolu. Tas pat būtu obligāti nepieciešams katrai šādai iestādei. Tāda ir pasaules prakse. Žogs nenozīmē norobežot skolu no sabiedrības. Žogs ir tikai drošības līdzeklis. Būtu tikai normāli, ja nepiederošajām personām bērnudārza vai skolas durvis būtu slēgtas, jo dežurants pie ieejas ne vienmēr spēj nodrošināt visu to prasību izpildi, ko no viņa gaida. Taču mums ir bail. Ne jau no tā, ka vairāk būs kārtības un drošības. Bail, ka bērni starpbrīdī nevarēs izskriet no skolas pēc bulciņām. Varbūt pašvaldībai lētāk maksātu caurlaižu sistēmas ieviešana izglītības iestādēs? Arī tāda ir pasaules prakse. Mūsu skolai ļoti noder uzstādītā videonovērošanas sistēma. Arī tai ir jābūt!
Sandra Daudziņa, mamma, vecmāmiņa un deputāte
Kad kaut kas notiek, mums liekas – nekāda nauda nav jāžēlo drošības sistēmas uzlabošanai. Taču nelaime nenāk saukta, tā vienmēr ir pēkšņa. Paredzēt visas iespējamās riska situācijas un izsargāties no tām ir grūti. Jebkura drošība vai nodrošināšanās maksā naudu. Protams, zināmai sistēmai ir jābūt. Un mūsu bērnudārzos un skolās arī ir, taču dažāda! Ir izglītības iestādes, kur ir tā saucamā trauksmes poga, ir tādas, kur dežurants vēro situāciju un redz, kas ienāk un kas iziet pa ārdurvīm, kā arī nepieciešamības gadījumā dot padomu, pavada. Laukos šajā ziņā ir vēl vienkāršāk, jo tur iedzīvotāju ir mazāk un visi cits citu pazīst. Ja parādās kāds svešinieks, pārējie to uzreiz ievēro. Vai mūsu izglītības iestādēs tagadējie drošības pasākumi ir pietiekami, nezinu viennozīmīgu atbildi. Šis jautājums pēdējā laikā nav apspriests ne ar skolu direktoriem, ne ar pedagogiem. Pasaules prakse liecina, ka dzīves ritms, stress, agresija reizēm var izpausties cilvēku neprognozējamā uzvedībā. Cik bieži tas notiek? Taču bērni atrodas ne tikai mājās vai izglītības iestādēs. Viņi ir arī uz ielas. Arī tur var notikt nelaime.
Gerda Sirmā, mamma un skolotāja
Reizēm gadās visneiedomājamākās dzīves situācijas. Un nekāda trauksmes poga nepalīdzēs! Protams, drošības pasākumiem ir jābūt, bet – saprāta robežās. Piemēram, aizslēdzot skolas durvis, mēs vienalga bērnus no visiem iespējamajiem riskiem nepasargāsim. Ja nu pēkšņi ugunsgrēks, durvis ir ciet un darbinieks ar atslēgām kaut kur izgājis? Vai kādreiz kāds varēja pieļaut domu, ka iegrūs veikala “Maxima” jumts Rīgā?! Arī bērnudārzā, vispārizglītojošajā skolā, sporta skolā vai kādā citā izglītības iestādē mēs nevaram apbruņoties pret visām tām situācijām, kas var apdraudēt mūsu drošību. Ja pasaule kļūtu apzinīgāka, ja mēs vairāk domātu cits par citu, par apkārtējiem, nevis tikai par sevi, tad būtu mazāk traģisku seku. Ir situācijas, ar kurām pedagogs spēj tikt galā, laikus pamanīt, izvērtēt, novērst. Taču reizēm viss var attīstīties pavisam citādi. Mēs nevaram paredzēt visas situācijas un to, pie kā tās var novest.
