11.aprīlis bija jauka un saulaina diena līdz brīdim, kad literatūras stundu vajadzēja pavadīt Gulbenes bibliotēkā, kur bija tikšanās ar rakstnieku un literatūrkritiķi Gunti Bereli. Nav jau tā, ka man nepatiktu iet uz bibliotēku, bet, ejot uz bibliotēku, es nemaz nenojautu, ka tur iegūšu traumu visam mūžam. Pašam Guntim Berelim jau droši vien šo patiktu izlasīt. Kāpēc tā? Lasiet līdz beigām un uzzināsiet!
Uz tikšanos bija ieradušies diezgan daudzi jaunieši, un tā, protams, iesākās ar to, ka šis viesis iepazīstināja atnākušos ar sevi. Turpinājumā viņš sāka kaut ko runāt par e-grāmatu lasītājiem, saukdams tos par daiktiem. Vēlāk viņš arī citas ierīces sāka apzīmēt ar šo vārdu. Es īsti nesapratu, kāpēc viņā par e-lasītājiem sāka runāt, bet radās priekšstats, ka viņš domā, ka mēs par tādiem neko nezinām, jo viņa pateiktais bija virspusīga informācija, pārsvarā viss jau zināms.
Lai nu kā tur arī būtu, trakās lietas sekoja tikai vēlāk. Viņš izlēma izlasīt kādu savu stāstu. Iesākās tas jau pavisam normāli. Tajā bija runa par kādām divām kaimiņos dzīvojošām ģimenēm, kuras abas nodarbojās ar viesu mājas uzturēšanu pie kādas upītes. Viss bija normāli līdz brīdim, kad izrādījās, ka šo ģimeņu cilvēki ģērēja ādas saviem viesiem, tātad viņus nogalināja, un tūristu ādas vēlāk domātas, lai pārdotu tās kā suvenīrus…
Pēc stāsta noklausīšanās, protams, telpā bija jūtams neliels šoks, jo cilvēku ādu ģerēšana nav nekas tāds, ko cilvēki darītu ikdienā. Kad pajautāju, kas viņu iedvesmojis šādam darbam, viņš atbildēja: ,,Es vispār uz tādām lietām esmu pasists.’’ Atbilde šokēja, es nobijos, gribēju jau iet ārā, bet nevarēju, jo nemēdzu pamest pasākumus, kad tie vēl nav beigušies.
Guntis Berelis vēl kādā brīdī izteicās tā: ,,Es šo stāstu uzrakstīju, lai cilvēki mani neaizmirstu.’’ Tas lika padomāt – protams, cilvēki bieži vien mēdz kaut kā izcelties, lai viņus iegaumētu. Bet vai arī sevis izrādīšanai nav kaut kādu robežu? Vai tad rakstniekam pašam nebūtu patīkamāk, ja viņš atmiņā paliktu ar kaut ko labu?
