Gulbenietei Hedvigai Spulei vārdu izdomājis tēvs, kamēr devās ceļā, lai reģistrētu meitiņu.
Gulbenietei Hedvigai Spulei vārdu izdomājis tēvs, kamēr devās ceļā, lai reģistrētu meitiņu. Bērnībā un jaunībā bijis grūti sarast ar tik garu un grūti izrunājamu vārdu, bet tad, kad mīļie un tuvie cilvēki sākuši saukt par Hediņu, vārds iepaticies.
Hedvigai labākā darbavieta bijusi Gulbenes telegrāfa sakaru nodaļa. “No rīta uz darbu gāju ar prieku, jo bija patīkams darbs un labs kolektīvs,” atceras Hedviga Spule.
Vārdadienu viņa vienmēr svinējusi ģimenes lokā. Visjaukākie ir tie brīži, kad ciemos atbrauc meita un dēls ar saviem bērniem. “Visi mazbērniņi mīļi, bet meitenes ir tādas sirsnīgākas, tādēļ vismīļākā ir jaunākā mazmeitiņa,” atzīstas Hedviga.
Pati sevi dēvē par strādīgu cilvēku. Visu dzīvi rūpējusies par ģimeni un tuvākajiem cilvēkiem, kuros visaugstāk vērtē godīgumu un saticību. Pensijā sākusi adīt, jo jaunībā patikuši tikai baltie rokdarbi – izvilkumi un rišeljē.
Hedviga nevar sūdzēties par vientulību. Bieži ciemos nāk “Daugavas vanagu” biedri. Kopā ar vīru nu jau piecdesmit gadu dala priekus un bēdas. “Visā mūžā mums lielu strīdu nav bijis, tikai reizēm tādas nelielas vārdu pārmaiņas. Viņš mani žēlo, palīdz darbos. Divatā daudz vieglāk dzīvot,” domās dalās Hedviga.
