Medicīnas darbiniekiem vajadzētu būt vishumānākajai, viscildenākajai, viscilvēcīgākajai profesijai pasaulē.
Šoreiz ar īpašu cieņu un dziļu pateicību gribu pieminēt savu ģimenes ārstu Stāmerienā Jāni Seļicki, kas manā skatījumā ir īsts šīs humānās profesijas pārstāvis, un nebūtu pārspīlēts, ja teiktu, ka ārsta profesija ir iedzimta.
Manā dzīvē sanācis tā, ka pēc dienesta Padomju Armijā Litenes padomju saimniecībā labi pazinu viņa māti – dakteri Litenes slimnīcā, bet viņa tēvs 1958.gadā kļuva par važoni ar savu spīdošo automašīnu “Pobeda” kāzu dienā uz Litenes pagasta padomi. Ar īpašu cieņu viņu ģimeni pieminēja toreiz un arī vēl tagad Litenē.
Neaizmirstamu un (nepārspīlējot) varonīgu savu cildeno pienākumu dakteris J.Seļickis veica tad, kad mūsu ģimenē dzīvesbiedre Māra pirms nāves smagi slimoja ar ļaundabīgo audzēju. Vārdos nav izsakāms, kā Māra savās pārcilvēcīgajās sāpēs gaidīja dakteri, lai pēc attiecīgo medikamentu ievadīšanas organismā kaut mirkli sāpes pierimtu. Un te nu dakterim pienākas īpašs gods. Viņa precizitāte laika ziņā bija apbrīnojama, kaut gan labi zinām, ka ārsta darbību laika ziņā ierobežot ir gandrīz neiespējami. Taču mūsu ģimenes ārsts to spēja patiešām apbrīnojami. Es nesaprotu arī to, vai gan pašam dakterim jābūt arī injekciju ievadītājam.
Pirms dažiem gadiem Stāmerienas pils apkārtnē mani krietni sakoda suns. Biju nejauši nezinot aiz ēkas stūra iekļuvis ķēdes suņa apsargājamajā teritorijā. Nekāda brīdinājuma nebija. Un atkal ar vislielāko uzmanību un precizitāti brūces apstrādāja pats dakteris personīgi. Rūpīgās un precīzās ārstēšanas rezultātā brūces ātri izzuda un es pilnībā atveseļojos. Tā vien šķiet, ka daktera J.Seļicka rokām piemīt arī kāds burvju spēks. Ne velti mūsu ģimenes ārstu pazīst daudz plašākā teritorijā, ne tikai apkalpojamajā zonā vien. Te vēl jāpiemin, ka mūsu dakteris uzklausa cilvēkus ne tikai pieņemšanas telpās doktorātā, bet jebkuros laika apstākļos viņš dodas arī mājas vizītēs un ne velti uzklausa cilvēkus pat uz ielas.
Nav noliedzams, ka līdz ar gadu nastas uzkrāšanos cilvēka organisms arvien vairāk noveco un kļūst uzņēmīgāks pret slimībām. Kaut gan turpinu strādāt arī astoņdesmit gadu vecumā un mana darbavieta ir 200 kilometru attālumā no Stāmerienas, Stāmerienā, tajā skaitā arī doktorātā, esmu savējais. Te darbu atradusi arī daktera dzīvesbiedre, kura tāpat kā dakteris ikvienu pacientu uzklausa ar vislielāko uzmanību un rūpību.
Ar īpašu cieņu gribu pieminēt arī savu māsu Dainu, kura strādāja Gulbenes slimnīcas prettuberkulozes nodaļā. Viņa rakstīja dzejoļus “Baltās naktis”par dežūrām slimnīcā naktīs un to, ka labprāt sēdētu uz slimnīcas kāpnēm un ar skalpeli rokā sargātu slimnīcas slimnieku dzīvības, nepielaižot tuvumā nāvi.
Tā ir iekārtots šajā pasaulē, ka medicīnas profesijas darbinieki humānajos, baltajos halātos cīnās par mūsu veselību, par dzīvībām.
