Rankas pagasta piemājas saimniecības “Vidussejatas” saimnieks Valters Eglītis kopā ar dzīvesbiedri Aiju jau otro gadu audzē aitas, domā par slieku audzēšanu un cer, ka ar dēlu palīdzību izdosies ierīkot arī vēja ģeneratoru.
“Mums šobrīd kopā ar jēriem ir 57 aitas. Pērn Piebalgā no aitkopjiem iegādājāmies 20 aitiņas. Barojām, līdz tās sasniedza 50 kilogramus, un tad ganāmpulkā laidām aunu, lai papildinātu ganāmpulku. Šajā pavasarī atskrēja pirmie jēri – tik mīlīgi un skaisti. Kad sākām saimniekot laukos, bija arī govis un nobarojamie buļļi, bet mums abiem kļuva par grūtu tos aprūpēt, tāpēc bērni piedāvājās palīdzēt nopirkt aitas,” stāsta Valters. Saimnieki iecerējuši aitu ganāmpulku vēl mazliet palielināt, lai gan, kā paši saka, ar aitām bagāts kļūt nevarot. “Tā ir tikai tāda prieka spēle. Lai pelnītu, ir jābūt ļoti lielam aitu ganāmpulkam,” prāto saimnieks. Lai nocirptu aitas, saimnieki aicina palīgā cirpēju brigādi trīs vīru sastāvā, kas šo pakalpojumu piedāvā visā Latvijā, un desmit minūšu laikā nocērp vienu aitu. Lai sagatavotu aitām siena rulonus, saimnieki šo pakalpojumu pērk, katru gadu samaksājot aptuveni 700 latu.
Grib būt saimnieks brīvā Latvijā
“Vidussejatas” Valters un Aija iegādājušies 1992.gada oktobrī kopā ar 38 hektāriem aramzemes, ko šobrīd iznomā zemniekam Jurim Paulovičam, par to pretī saņemot graudus aitām. Pirmajā gadā nopirktas arī govis, bet tad, kad valsts par pienu maksājusi tikai trīs līdz sešus santīmus, saimnieki sapratuši, ka govis nav iespējams uzturēt. Šobrīd kūtī mīt tikai viena piena devēja, lai būtu pašu iztikai. “Agrāk cilvēki laukos būvēja mājas, iekopa tīrumus. Mēs arī lielā platībā audzējām kartupeļus, izaudzējām pushektāru kāpostu. Izauga milzīgas galvas, bet pat par diviem santīmiem kilogramā nekur neņēma pretī. Savulaik izaudzēju tonnām kartupeļu, bet nevienam nevajadzēja. Atnākot no Rīgas uz laukiem, domāju, ka varēšu dzīvot un strādāt brīvā Latvijā kā īsts latviešu saimnieks. Kūtī bija astoņas govis, bet man nebija naudas iztikai. Cirtām mežu, lai varētu uzturēt saimniecību un lopus,” dusmojas Valters, kurš ir dzimis laucinieks Madonas rajonā, tikai dzīve un darbs aizveduši uz Rīgu, kur nodzīvoti 25 gadi. Saimnieks uzskata, ka cilvēks, ja vien vēlas, var visu apgūt, tāpēc pašmācībā izzinājis arī visas ar biškopību saistītās gudrības un aprūpē desmit bišu saimes. Saimnieki apmeklē arī biškopības seminārus un ieklausās visos praktiķu ieteikumos. Aija smejas, ka pa ziemu katrs izēdot lielu spaini medus, pilnībā atsakoties no cukura.
Sliekas un vēja ģenerators
“Vidussejatu” saimnieki apņēmušies audzēt arī Kalifornijas sliekas. Valters pat iestājies Slieku audzētāju asociācijā. “Ar asociācijas vadītāju no Ogres esam vienojušies, ka viņš kopā ar inženieri atbrauks pie mums, tad visu apspriedīsim. Pie iebraucamā ceļa man ir liels šķūnis, kur gribu izvērst slieku audzēšanu. Arī dēls būs klāt. Liksim četras galvas kopā un visu izdomāsim, kā nākas. Pagrabā jau ir izbetonēta grīda, drīz sāksies siltināšanas darbi. Lielākā problēma, ko saskatu, būs kūtsmēslu sagādāšana, jo tikai aitu mēsli vien neder. Slieku audzēšanā ir trīs priekšnoteikumi – barība, siltums un mitrums. Jau ir sarunātas sliekas, lai varētu sākt šo biznesu,” stāsta Valters. Saimnieks noskaidrojis, ka pat tad, ja sliekas Latvijā audzētu katrā otrā mājā, nebūtu iespējams apmierināt zviedru, dāņu, skandināvu un krievu pieprasījumu pēc sliekām un to ražotā humusa.
Valters no Rīgas uz Ranku pārcēlies galvenokārt tāpēc, ka gribējis uz Gaujas ierīkot mazo spēkstaciju, bijuši sagatavoti visi vajadzīgie dokumenti, sākts darbs pie projekta, tikai pietrūcis kaimiņos dzīvojošās saimnieces paraksta. Tomēr saimnieks nav atteicies no domas par enerģijas ražošanu un plāno uzstādīt vēja ģeneratoru. Par to jau runāts ar kaimiņu Andri Pētersonu. Ja arī tas neizdosies, tad saimnieki vienā savā pļavā ierīkos lielu zivju dīķi.
