Viens no ielu bērnu problēmu cēloņiem ir viņu neadekvāta aprūpe ģimenē.
Viens no ielu bērnu problēmu cēloņiem ir viņu neadekvāta aprūpe ģimenē. Vardarbība, alkoholisms un bezdarbs ir galvenās problēmas, ko min par iemeslu bērnu nokļūšanai uz ielas. Tomēr bieži ielu bērnu vecāki strādā un pietiekami labi nopelna, tikai pamet tos novārtā un neizrāda interesi ne par viņu ikdienu, sajūtām, priekiem un sāpēm.
Gulbenes rajona padomes konsultante veselības aizsardzības un sociālās palīdzības jautājumos Aina Kokoreviča norāda, ka Gulbenes rajonā nav ilgstoši klaiņojošu bērnu, kas dzīvotu bez pajumtes un ubagotu. “Ir bērni, kas kādreiz aizmūk no mājas un ko meklē policija. Ir tādi, kam nav pietiekamas vecāku aizgādības, tad nodrošina aizbildņus. Bāriņtiesa, pagasttiesas, sadarbojoties ar Izglītības pārvaldes bērnu tiesību aizsardzības inspektoru un nepilngadīgo lietu inspekciju, rūpējas, lai bērni būtu aprūpēti un uzraudzībā. Ielu bērni, manuprāt, ir vairāk lielpilsētu problēma,” secina A.Kokoreviča
Trūkst vecāku uzmanības
“Vecāki ir tik aizņemti, ka bērniem kļūst pilnīgi nepieejami. Aizņemtības iemesli var būt darbs, dzeršana, personiskās problēmas. Līdz ar to vecāki zaudē kontaktu ar bērnu, un gluži dabiski, ka viņi vairs nav tie cilvēki, kam bērns uzticas,” secina psiholoģe Ieva Bite, kas strādā ar ielas bērniem Rīgā.
Viņa atzīst, ka nav zelta receptes, kā runāt ar šiem bērniem. Katra situācija ir unikāla. “Bieži vecākiem nav kontroles pār bērniem, kas var būt iemesls, kādēļ bērns pārsvarā atrodas uz ielas. Tam pamatā var būt gan vecāku atbildības trūkums, gan arī neprasme bērnam noteikt zināmas prasības, kas var izpausties kā izlutināšana, grūtības noteikt ierobežojumus, piemēram, par to, cikos ir jābūt mājās,” saka I. Bite.
Viņa stāsta, ka vecāku izturēšanās ir atkarīga no garastāvokļa. Lielākais pāridarījums bērnam ir tad, ja netiek pildīts solījums. “Piemēram, tēvs ir apsolījis ar dēlu iet makšķerēt, bet vakarā piedzeras, un viņi nekur neaiziet. Bērns saprot, ka uz vecākiem nevar paļauties, un tas viņā rada haosu un apjukumu. Ja bērnam ir kāda problēma skolā, vecāki nereti neklausās vai sāk pārmest. Bieži ir meli, un bērns pierod pie nepatiesības,” saka psiholoģe.
Veido barus un kompānijas
Raksturīgi, ka pusaudži, kas nonākuši uz ielas, bieži veido barus un kompānijas. “Tajā ir izteikta iekšējā mikrokultūra – savs runas veids, žesti. Bieži ir konflikti un agresija, viņi viegli apvaino un aizskar otru. Kā katrā grupā, ir līderi un atstumtie, kurus nereti pazemo. Viņi ietekmējas cits no cita. Tādēļ ir raksturīgi, ka bērni, kurus noniecina, tomēr turpina meklēt kontaktu ar saviem pāridarītājiem, jo viņiem ir svarīgas kaut vai šādas attiecības,” secina I. Bite.
Ielas kultūra ir bravūrīga. Tā, viņuprāt, jāizturas “pieaugušajiem džekiem”. “Darbojas princips: “ja es nevaru būt labs, tad esmu vissliktākais. Tik slikts, ka mani pamanīs tieši tādēļ”. Pusaudžiem ir nerakstīts likums – nedrīkst paust emocijas, jo tādējādi parādi, ka esi vājš. Svarīga vērtība ir nauda, bet to izmanto nepraktiski,” saka I.Bite.
Meklē kontaktus ārpus ģimenes
Psiholoģe norāda, ka ielas bērni satiek citus, kas pārdzīvojuši līdzīgus notikumus. Veido kontaktus, jo no tādiem ir vieglāk saņemt atbalstu un saprati. “Tā ir sava veida pašpalīdzības grupa, kura, ja tiktu profesionāli vadīta pozitīvā virzienā, varētu sniegt gan atbalstu, gan arī iemācīt veiksmīgāk orientēties dzīves situācijās. Ielas bērnu grupa veidojas negatīvā vidē un aiziet negatīvā virzienā – bērni var tikt iesaistīti noziedzīgos nodarījumos, prostitūcijā, narkotiku lietošanā un izplatīšanā. Jāatceras, ka arī ielas vide bērnus pieņem daļēji un sniegtais atbalsts ir šķietams,” atzīst psiholoģe.
Uzliek vienaldzības masku
“Jo ilgāku laiku bērns pavada uz ielas, jo vairāk viņš izmanto masku “man ir vienalga”. Jaunākie bērni, kas uz ielas ir pavadījuši īsāku laiku, ir atklātāki, vairāk uzticas. Tas ir gan labi, gan slikti, jo tad viņus var vieglāk izmantot ļaunprātīgos nolūkos. Vecāki bērni, kas uz ielas pavadījuši ilgāku laiku, ir naidīgāki, agresīvāki, neuzticas, viņus ir grūtāk iesaistīt palīdzības programmās. Taču iekšēji viņi vēlas, lai ar viņiem aprunātos, kontaktētos, nodarbotos, lai izteiktu atzinību,” secina I.Bite.
Parasti viņi, tāpat kā citi bērni, sapņo, ka ar ģimenēm viss būs kārtībā, ka vecākiem būs darbs, nauda un pietiks laika viņiem, ka viņi varēs gūt panākumus un realizēt savas idejas. Dzīve uz ielas apslāpē empātijas (jušana līdzi) spējas. “Ja pieaugušais no malas darīs to pašu, ko bērna ģimene – neievēros, pametīs novārtā, lamās – veidosies vide, kurā viņi neizaugs par iejūtīgiem cilvēkiem,” saka psiholoģe.
Nedrīkst pieļaut bērna nonākšanu uz ielas
I. Bite uzsver, ka bērns nedrīkst nonākt uz ielas. “Vecākiem nepieciešams uzturēt kontaktus ar bērniem, nepieciešams atrast mirkļus, lai pabūtu ar viņiem kopā un atzītu: “arī tas, kas tevi interesē, ir svarīgi un nozīmīgi”. Vēlams, lai bērns varētu attīstīt savas intereses. Taču tas jābalansē, lai bērns nebūtu tik noslogots, ka viņu redzi tikai pie brokastu vai vakariņu galda,” uzskata I.Bite.
Viņa atzīst, ka pašreiz problēma ir ar nodarbinātību brīvajā laikā, īpaši tajās ģimenēs, kur cīnās par elementāru izdzīvošanu. “Liela nozīme būtu pašvaldību atbalstam, kas var veidot dienas centrus bērniem, kuros tiek piedāvātas dažādas bezmaksas nodarbības. Ja vecāki jūt, ka attiecības ar bērnu kļūst problemātiskas, ieteicams apmeklēt profesionālu psihologu. Turklāt vizītei vajadzētu būt bezmaksas. Ja bērns ir nonācis uz ielas, svarīgi, lai mēs ar savu uzvedību neatkārtotu to pieaugušo kļūdas, kas bija atbildīgi par šo bērnu. Svarīgi atcerēties, ka viņi negaida mūsu žēlumu, jo tas var likt sajusties nepilnvērtīgam, bezpalīdzīgam un vājam,” saka I.Bite.
