Reti kad redakcijas darbā ir brīži, kad cilvēki paši atnāk un saka: “Uzrakstiet par mūsu mīlestību!” Šoreiz bija tieši tā. Atnāca puisis un teica, ka vēlētos pastāstīt par savām jūtām pret mīļoto sievieti, jo tuvojas Svētā Valentīna diena.
Reti kad redakcijas darbā ir brīži, kad cilvēki paši atnāk un saka: “Uzrakstiet par mūsu mīlestību!” Šoreiz bija tieši tā. Atnāca puisis un teica, ka vēlētos pastāstīt par savām jūtām pret mīļoto sievieti, jo tuvojas Svētā Valentīna diena.
Noklausoties viņa stāstu, uzrunājām arī puiša mīļoto. Arī viņa piekrita pastāstīt par savām jūtām. Tā tapa šis stāsts.
Andra stāsts
Tas, ko es jūtu pret Janu, nav vārdos izsakāms. Tās ir kā skudriņas, kā tauriņi, kas kņudina sirdi. Tā trīc. Kad mīļoto apskauju, gribas raudāt, cik labi tad jūtos. Sevišķi jau tad, ja neesam redzējušies ilgāku laiku. Sirds, kas atšķirtības laikā bijusi kā kamolā satīta, kļūst mīksta kā vasks. Es zinu, ko nozīmē noreibt no laimes.
Kamēr nebiju saticis Janu, uzskatīju, ka man dzīvē jau ir bijušas trīs mīlestības. Tagad zinu – man ir tikai viena vienīgā. Joprojām nespēju noticēt, ka tādas jūtas manā dzīvē vispār var būt, ir iespējamas. Ir tomēr!
Es pamanīju Janu uz ielas braucam automašīnā. Tad skatījos, kā viņa tīra mašīnai stiklus… Toreiz nodomāju, ka viņa un es – tas ir neiespējami! “Atlikt tādas domas!” es pavēlēju sev. Viņa man likās “trofejzaķis”, kā puišu valodā mēdz saukt tādas meičas, kas līdzinās Bārbijai. Taču sagadījās tā, ka man bija iespēja runāties ar Janu. Koķetējām. Gāja laiks. Es uzticēju viņai savas problēmas, stāstīju par meiteni, ar kuru tolaik draudzējos. Viņa man deva padomus, ieteica dāvināt meitenei ziedus. Bet… efekts bija pretējs. Es nedarīju neko no tā, ko ieteica Jana. Es arvien vairāk, arvien dziļāk ielūkojos viņas acīs. Mēs bijām tikai draugi. Labi draugi.
Reiz uzaicināju Janu uz karnevālu. Tur es nevarēju palikt līdz pašām beigām. Atstāju Janai savu jaku, jo viņai bija auksti. Vēlāk zvanīju viņai. Manī bija prieks, ka jaka ir pie Janas. Cerēju, ka viņa man to nodos no rokām rokās. Taču tā nenotika – pa vidu bija starpnieks. Sirdī iesāpējās. Un vienlaikus jutos vainīgs, ka karnevālā nepaliku līdz beigām. Domāju, ka Jana varbūt jūtas aizskarta. Pārdzīvoju. Jaka vēl ilgi atgādināja par Janas klātbūtni, tai bija viņas smarža.
Reiz sagadījās tā, ka es nekādi nevarēju no laukiem atkulties uz pilsētu. Autobusi nekursēja. Droši vien ne jau netīšām es zvanīju tieši Janai un lūdzu izpalīdzēt. Viņa atbrauca. Pļāpājām. Tad izkāpām no auto pie ezera. Tas bija mulsums, pat gļēvums. Es visu laiku “turēju sevi rokās”. Un tad piepeši mūsu lūpas saskārās. Sapratām, ka mūsu abu ceļi ir krustojušies. Tā bija lieliska sajūta. Līdz pašam rītam sēdējām pie ezera, runājāmies…
Pēc tam mums abiem ir gājis raibi. Es to izskaidroju ar savu greizsirdību. Mēs sarunājam randiņu noteiktā laikā. Es gaidu ar rozēm. Viņa kavējas. Tikmēr rozes jau ir izmestas. Kad Jana beidzot ir atnākusi, man ir neskaitāmi jautājumi, kur un ar ko kopā viņa ir bijusi! Izrādās, ka greizsirdībai nav pamata, bet emocijas ir ņēmušas virsroku. Tas nav labi, bet… esmu greizsirdīgs. Tur neko nevar padarīt. Esmu greizsirdīgs arī tad, ja darba attiecības Janai liek būt kopā ar kādu vīrieti. Man ir jācīnās ar sevi.
Man nav svarīga Janas pagātne. Katram dzīvē gadās kļūdas. Un tas ir cilvēciski saprotams. Tas ir cits laiks, kurā viņai blakus nebija manis. Nekam nav nozīmes. Tikai tam, ka mēs mīlam viens otru. Pats galvenais – lai mēs saglabātu uzticību viens otram.
Jebkurš šķērslis manu mīlestību pret Janu vērš tikai stiprāku. Tas, ka nenotika mūsu kāzas noteiktajā dienā un stundā, man sāp joprojām. Kāzu dienā es gandrīz sajuku prātā. Esmu gatavs uz jebkādiem noteikumiem! Samierinātos arī, ja Jana nolemtu laulībā palikt savā uzvārdā. Es vēlos mums dāvāt īpašo romantiku, ko spēj cilvēkam sniegt kāzas. Dāvāt un izbaudīt kāzu nakts burvību! Kāpēc gan mums sev to liegt?
Ko domā citi par mums? Citiem ir viedoklis. Ar to ir grūti cīnīties. Janai ir svarīgs citu viedoklis. Man – ne. Taču es rēķinos ar Janas sajūtām, domām un to, ko viņa spēj un ko nespēj pieļaut, pieņemt. Jana nespēj ignorēt to, jo “viena tante teica”.
Laiks, kurā mēs neesam kopā, paiet, gaidot atkalredzēšanās brīdi. Ja piepeši Janai būtu kāds cits, nevis es? Es būtu salauzts, būtu gatavs uz visu. Pārdzīvot to es nespētu. Par sevi zinu vienu – neuzticīgs Janai es nespēju būt. Pat tad, kad esam sastrīdējušies. Tad mēdzu sakauties ar puišiem, mēdzu piedzerties, labākajā gadījumā esmu draugu kompānijā. Ja man nav Janas, tad nevajag neko. Tad jebkura cita sieviete man liktos kā ienaidniece. Es savā mīlestībā uz Janu esmu gatavs doties līdz pasaules malai. Un es par saviem vārdiem atbildu.
Šobrīd zinu, ka mīlam viens otru. To redzu pēc Janas acīm. Mēs esam laimīgi, kad satiekamies. Ko tieši es gaidu no šīm attiecībām, ko vērtēju tajās visaugstāk? Tas ir attiecību kopums, burvība, kas ir starp mums. Galvenais ir redzēt, sarunāties. Gribētos šādu tuvību izjust pēc iespējas vairāk. Pārsvarā mēs ikdienā esam šķirti. Taču tās dienas, stundas, minūtes, sekundes, kad esam blakus viens otram, paskrien nemanot. Bija un atkal nav. Un atkal gaidi… Kad Jana nāk pretī, kad ir blakus, tas ir silts vilnis, kas apņem mani.
Šī Valentīndiena piederēs mums. Esmu jau iepriekš saplānojis savu laiku, esmu atlicis visas domas, darījumus, norunas, kas varētu man traucēt būt blakus Janai. Pērn šajā dienā mēs nevarējām būt kopā, es biju gatavs iet kājām pie mīļotās… bet tad man ceļā būtu jāpavada gads. Šoreiz Valentīndienā mēs būsim blakus. Es dāvināšu Janai sarkanas rozes. Daudz rožu. Domāju, ka to nevar būt par daudz. Es būtu gatavs viņai uzdāvināt visas sarkanās rozes, kas ir nopērkamas visos apkārtējos veikalos. Simtiem rožu, tūkstošiem… Nav te tik daudz rožu, cik viņa būtu pelnījusi!
Janas stāsts
Es pamanīju Andri, pirms mēs kļuvām draugi. Es pamanīju viņu no tālienes. Pirmais, ko ievēroju, bija viņa ķermenis kustībā, pēc tam – balss. Tās tembrs “aizķērās” manī. Tas bija mans mīļākais balss tembrs. Zems, parupjš balss tembrs. Tādā balsī es varu klausīties stundām ilgi. Man tikai vajag, lai balss kaut ko dūdo. Dziedātāja balss kasetē… Es pat nedzirdu vārdus, dzirdu tikai tembru. Tieši tāda bija Andra balss.
Mūsu pirmās sarunas bija tik… nenozīmīgas. Taču vienmēr likās, ka varētu vēl parunāt. Vienmēr bija žēl, kad pienāca laiks atvadīties. Tikšanās, sarunas – tik nenozīmīgās – gribējās paildzināt, bet ne vienmēr bija tāda iespēja. Andris man patika jau ilgāku laiku, taču nodomāju, ka mūsu tuvākas attiecības ir neiesējamas. Uzskatu sevi par simpātisku sievieti, kas patīk pretējam dzimumam. Es pati nekad nemēdzu izvēlēties, ar ko draudzēties. Vienmēr vīrieši paši ir centušies iegūt manu draudzību. Es nekad necīnītos par mīlestību. Nekad nepieļautu situāciju, kad sāncensībā divām sievietēm jācīnās, kura paliks pie iekārotā vīrieša. Es vienmēr paietu malā. Ja man arī kāds puisis patiktu, es nekad viņu neuzrunātu pirmā. Tā bijis no laika gala. Arī šoreiz. Tas attiecas tieši uz privāto dzīvi. Darbā, protams, ir citādāk, bet uzskatu, ka darbā cilvēkus neiedala dzimumos, tur visi ir kolēģi.
Mēs vēl nebijām kļuvuši ļoti tuvi draugi ar Andri, kad man bija iespēja doties projām no pašreizējās dzīvesvietas. Tad es iedomājos, ka nekad vairs viņu nesatikšu! Un man pietrūks mūsu kopīgo, nenozīmīgo sarunu! Tūlīt pat nodomāju – muļķības! Tāpat taču mums nekas nevar sanākt! Tomēr es paliku tepat, nekur neaizbraucu. Drīz vien mēs satuvinājāmies. Tas notika ar pašu pirmo skūpstu. Tas radās no sarunām. Andris ņēma virsroku. Ja viņš pajautātu, vai drīkst, tad būtu vēl viens neērts mirklis. Es uzskatu, ka vīrietim tādi jautājumi ir jāuzdod pēc tam. Pēc gada, piemēram. Vīrietim nākas rīkoties un pēc tam jautāt. Viņš to izdarīja.
Andris… viņš vienīgais ir piekļuvis manai sirdij tik tuvu. Kā man raksturot mūsu mīlestību? Mīlošie viens otram ir kā spoguļattēls. Vārdos, darbos vai iekšējās sajūtās. Man liekas – mēs esam kā viens cimdu, kā viens kurpju pāris, kā viena ābola divas pusītes. Varbūt no ārpuses tas nav pamanāms, bet dziļi sirdī, dvēselē ir tieši tā. Arī darbībās, pasaules uztverē ir tā. Viennozīmīgi. Andris ir ārišķīgs. Man arī patīk ārišķības. Patīk, ja man izrāda uzmanību. Citām sievietēm tas varbūt nav vajadzīgs, bet man ir.
Citi ir teikuši, ka man vajadzētu efektīgāku puisi, kas ieņem sabiedrībā noteiktu stāvokli – vīrieti no skaisto uzvalku rindas. Es tādus pazīstu. Daudziem tādiem ir akmens sirds vietā. Par Andri tā nevarētu teikt. Un tieši tas mani piesaista! Var jau būt, ka esmu neobjektīva, jo Andra attieksme pret mani ir īpaša. Taču esmu novērojusi, kā viņš izturas pret citiem cilvēkiem, pret tuviniekiem, draugiem, paziņām un kā viņi izturas pret viņu. Viņš vienmēr iet palīgā, neapvainojas, viņš dzīvo ar sirdi. Kā Dieva bērns. Viņa nesavtība man ļoti patīk. Es to uzskatu par vērtību. Nezinu nevienu tādu cilvēku, kāds ir Andris.
Viss, ko spēj sniegt Andris, man ir vajadzīgs. Taču reizēm vajag pabūt vienai dienas trīs. Man vajag padomāt, viņam ir grūti to saprast. Arī tad, kad esam pagriezuši viens otram muguru, es patiesībā reti dusmojos no sirds. Manas attieksmes iemesls ir audzināšanas sekas, paradumi, vides ietekme, tas, ka man ir mācīts šķirot pareizo no nepareizā. Tad es šaustu sevi un domāju, ka varbūt labāk man ir attiecības ar Andri pārtraukt, dzīvot vienai kā Solveigai bez Pēra Ginta. Es jūtos atkarīga no apkārtējo cilvēku viedokļa, atkarīga no domāšanas stereotipiem. Varbūt es reizēm domāju par daudz? Man ir teikuši, ka, iespējams, tās ir kādas kosmosa zīmes, ka vajag aizdomāties, uzmanīties, ieklausīties sevī. Es uzskatu, ka mums nav, kur steigties. Dzīve ir gara. Mans sapnis būtu nodzīvot kopā ar mīļoto cilvēku visu mūžu. Vajag cienīt vienam otru, tad nebūs strīdu. Jābūt uzticīgiem, arī tad nebūs strīdu. Mīlestību vajag.
Jā, pat ir bijuši brīži, kad likās – mūsu attiecības izjuks. Taču tad mēs ieraugām viens otru, visi aizspriedumi aiziet otrajā plānā. Dzirksteles šķiļas. Fluīdi plūst. Liekas – galva plīst pušu no domām. Vēl vakar biju cieta kā klints, bet satiekoties Andris mani apskāva un mēs abi raudājām kā bērni. Visas bruņas nokrīt, vairs nav nekādu dusmu. Pateicoties Andrim, viņa neatlaidībai, mēs atkal esam kopā. Es viņam esmu teikusi paldies par šo neatlaidību. Kopā mēs esam laimīgi. Ja mēs dzīvotu uz vientuļas salas, tad mums nebūtu nekādu strīdu! Vakar pēc ilgāka atšķirtības laika viņš atkal mani noskūpstīja, un man vēl šodien trīc rokas.
Andris mēdz būt greizsirdīgs. Viņam nekad nav bijis iemesla būt greizsirdīgam! Nekad nav bijis tādu situāciju, kad viņa greizsirdību izraisītu kāda mana darbība. Vienmēr kāds ir kaut ko redzējis, zina labāk par mums abiem, aprunā, izsaka minējumus, ka varbūt Janai ir kaut kas ar to un to vīrieti, ar kuru patiesībā mēs esam tikai paziņas vai kolēģi. Ir taču tā, ka darbā iznāk kontaktēties ne tikai ar sava dzimuma cilvēkiem vien. Taču speciāli es nekad neesmu izsaukusi uz sevi uguni. Greizsirdība… Nav jau tik traki. Nelielās devās tā reizēm var likties pat glaimojoša.
Es cilvēkus iedalu sev svarīgajos un nesvarīgajos. Pie pirmajiem pieder mani tuvinieki, arī Andris. Viņiem es vēlos dāvāt visu no sirds – savu laiku, savu klātbūtni, labus darbus. Gribas pakalpot, palīdzēt ar domām un materiāli, gribas pienest karstu tēju pie gultas. Man patīk rūpēties par tuvajiem. Es protu sadalīt savu uzmanību visiem man svarīgajiem cilvēkiem, es dzirdu un jūtu viņu impulsus, zinu, pie kura jāsteidzas pirmā, kurš vēl var pagaidīt. Tas ir nepārtraukts komunikācijas process. Manuprāt, mīlestība – tā vairāk ir došana, nevis ņemšana. Es nevaru pateikt, ko esmu saņēmusi, vieglāk ir pateikt, ko esmu devusi. Un tā ir labi.
Ar Andri man nekad nav bijis tā, ka mēs būtu blakus un nebūtu, par ko runāt. Par ko mēs runājam? Vai mēs arī klusējam? Neesmu to pamanījusi… Nezinu. Varbūt kopā neesam tik daudz un tik ilgi, lai pamanītu. Vienmēr pietrūkst laika. Gribas nosargāt šo sajūtu.
Valentīndienu mēs ar Andri pavadīsim kopā. Mums ir savs plāns. Gaidu arī pārsteigumus. Ko es gribētu saņemt no Andra? Sarkanas rozes.
