Šorīt Latvijas radiopārraidē kāds komentētājs teica, ka nav ko raustīties, viss esot jāsauc īstajos vārdos. Un tie skanot tā: “Krievija ir ienaidnieks.” Tirpas pārskrēja. Vai par komentētāja iedomību vai par realitāti? Bet varbūt par to, ka tautas tiek sanaidotas. Un viss tikai šovinistiskās Krievijas politikas dēļ. Nenoliedzami. Ukrainas notikumu kontekstā apzināmies, cik nedrošs patiesībā ir Latvijas ģeogrāfiskais izvietojums. Vai no plāniem ir jāizsvītro ideja par dzelzceļa atjaunošanu no Gulbene Krievijas virzienā, jo ko gan labu varam no tā gaidīt? Latviešu tautas vēsturiskās atmiņas asociācijas nav nekādas patīkamās. Un tomēr, pārrunājot ar draugiem, kolēģiem, paziņām Ukrainas notikumus, nākas secināt, ka neprotam un negribam ieklausīties atšķirīgos viedokļos kā vienādi cienījamos. Iespējams, arī tas vēl veicina spriedzi, agresiju. Vismaz strīdus draugu, kaimiņu starpā – noteikti. Vai ir vērts strīdēties? Mēs taču neko neatrisinām… Bet kā tad ar brīvību? Ar tās ideju? Ar tautas pašnoteikšanās tiesībām? Līdzās tam, kas norisinās Ukrainā, notiek vēl kas cits un daudz plašākā līmenī. Tas ir informatīvais karš. Negribas tajā palikt muļķim. Nosaukt kādu par ienaidnieku ir tik elementāri. Tieši to varbūt gaida Vladimirs Putins. Un tā mēs tiksim ierauti viņa realitātē – “zvaigžņu karā”. Vai to vēlamies? Tāpēc nezaudēsim dialogu ne ar vienu. Arī ar tiem, kuri mums nepatīk, kas liekas bīstami un draudīgi. Daudz kas ir atkarīgs no prasmes sarunāties, risināt dialogu. Es ticu tam! Arī tā var karot. Turklāt – humānākajā nozīmē.
